Gulbenes novada bibliotēka turpina piedalīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas organizētajā pasākuma ciklā “Latviešu grāmatai 500”. Ir tapusi interviju sērija par grāmatnīcu darbību un grāmatu izplatīšanu Gulbenes pusē “Grāmatu straume”. Ar grāmatu pārdošanu, izdošanu saistītos mūsu novada cilvēkus intervēja Herta Pugača – fotogrāfe, novadpētniecības entuziaste.
Fragments no pirmās intervijas “Ar grāmatām pārņemtie. Gulbenes grāmatnīcas no padomju laika līdz tūkstošgades mijai”.
Rudenīgā pēcpusdienā tiekamies ar kādreizējās Gulbenes grāmatnīcas darbiniecēm - vēsturnieci un grāmatnīcas pārdevēju no 1976. gada līdz pat 2000. gadu sākumam Līgu Baškeri, bijušo grāmatnīcas pārdevēju Baibu Kāpostu un Marutu Locāni, kuras mamma Austra Bome (1925-1999) Gulbenes grāmatnīcā par vecāko pārdevēju strādāja no 1963. gada līdz 90. gadu sākumam. Padomju laikā šī bija vienīgā grāmatnīca pilsētā ar filiālēm pagastos, deviņdesmitajos tā piedzīvoja privatizāciju un nosaukumu maiņu. Grāmatnīca savu darbību beidza 2005. gadā.
Kurā gadā tika izveidota Gulbenes centrālā grāmatnīca?
Maruta: Nevarēju atcerēties, kad tieši grāmatnīcu atvēra, un, droši vien, izpildkomiteja pēckara gados lēma, ka vajag grāmatnīcu. Mana mamma tur sāka strādāt 1960., varbūt 1962. gadā. Piecdesmitajos gados grāmatnīcā strādāja Rikveile Velta, un otra bija Anna Lietuviete, divas viņas tur bija. Manu mammu uzaicināja strādāt, un viņa piekrita, līdz pašai pensijai un vēl pēc pensijas vecumā, kamēr vien varēja, strādāja.
Līga: Jā, ļoti ilgi nostrādāja.
Baiba: Te ir tāds teikums (lasa rakstu): “Nu jau otro gadu Anna Sirmā ir Gulbenes grāmatnīcas direktore.” 1965. gads, tātad 1963. gadā viņa kļuva par vadītāju.
Maruta: Nu, lūk, tad sākās grāmatnīcas uzplaukums, ziedu laiki. Jo viņa strādāja ar sirdi un dvēseli.
Un pati vienmēr – ar frizūru, smaidu. Ja brauca uz Rīgu pēc grāmatām, ciemakukulis vienmēr bija līdzi. Un tāpēc arī varbūt bija labāka apgāde, jo toreiz jau tās grāmatas tika sadalītas centralizēti. Nezinu, pēc kādiem rādītājiem, iedzīvotāju skaita vai kā…
Līga: Pēc labas pazīšanās…
Maruta: Arī tas bija svarīgi, kā jau visos laikos. Pirmkārt, rūpe bija par grāmatām. Tad viņa sāka šūt visam kolektīvam formas, bija vasaras kleitas un formas. Sāka veidoties kolektīvs kā tāds. Viņas iepriekšējā darba vieta bija Autotransporta kombināts, un laikam tur arī bija pazīšanās, jo viņa dabūja grāmatnīcai autobusu, pašiem savu, ar ko veda grāmatas. Tas bija liels pluss, ja tu vari aizbraukt pats ar savu autobusu. Bija arī štata vienība “šoferis”.
Gribēju vēl par to direktores darbību pateikt. Ja jūs skatītos uz to Krājbankas ēku, tad labajā pusē jūs redzētu tādu kā izbūvējumu, viņa to panāca. Telpas bija par mazu, grāmatvedei nebija kur palikt, tad tur pārkārtojās, dibentelpas izveidoja par noliktavu, pieejamu, pārskatāmu un labajā pusē bija kabinets grāmatvedei un direktorei.
Vēl par kolektīva dzīvi. Mums, darbinieku bērniem, un, domāju, arī pašiem darbiniekiem bija ļoti jauki. Tajā autobusiņā varēja arī salikt solus un mēs braucām ekskursijās, bijām pat Mihailovskā pa Puškina vietām, bijām pie jūras, mežā, sēnēs braucām, Igaunijā un vēl, nevar jau visu atcerēties.
Pilna intervija lasāma Latvijas Bibliotēku portālā, saīsinātā saite: https://ej.uz/4xz7