27. janvārī Gulbenes novada kultūras centrā notika diskusija par tematu “Ceļā uz XIII Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem. Tradīcijas spēks un motivācija”. Diskusijas mērķis bija noskaidrot, kā svētku gatavošanās procesu izjūt dejotāji, kāds ir vecāku ieguldījums un dažādu iestāžu atbalsts kolektīviem.
Diskusijas dalībnieki: Sandra Beča (DK “Spārēni”), Jasmīna Vinogradova (DK “Knausīši”), Džeimss Vasermans (DK “Draiskuļi”), Ralfs Akmentiņš (DK “Spārēni”), Lauris Jānis Galviņš (DK “Sudaliņa”), Eila Grunte (DK “Sudaliņa”), Ance Kalniņa (DK “Veiksme”), Atis Dreimanis (DK “Lievenītis”), Alise Rubene (DK “Lievenītis”), Gulbenes novada skolēnu deju kolektīvu virsvadītāja, DK “Knausīši” vadītāja Zane Meiere, DK “Sudaliņa” un “Tirzas tūdaliņš” vadītāja Iveta Eiduka, dejotāju vecāki: Inese Kļava, Zanda Roziņa, Ilze Rakovska, Agnese Jēgere, skolēnu pašpārvaldes pārstāvji: Nikola Saņji, Katrīna Brūniņa (DK “Knausīši”), basketbola treneris un vecāks Artūrs Brūniņš, skolu pārstāvji: Liena Silauniece, Gulbenes novada vidusskolas direktore, Ieva Viļuma, Gulbenes novada vidusskolas direktores vietniece, Ineta Maltavniece, Lejasciema pamatskolas direktore, Inga Sebre, Lizuma pamatskolas direktores vietniece, Ingrida Sebre, Gulbenes novada vidusskolas 9.g klases audzinātāja, Gulbenes novada Izglītības pārvades pārstāvji: vadītāja Dace Kablukova, izglītības darba speciāliste Maija Skopāne.
Dejošanas nozīme, motivācija, personības izaugsme, pieredzes stāsti, komandas spēks…
Diskusijas dalībnieki atzina, ka dejas atslēgas vārdi ir “staltums”, “stāja”, “prieks”, “bauda”, “liela vērtība”, “komunikācija”. Zane kā virsvadītāja atzina, ka dejas dziļākā nozīme meklējama plašajā emociju gammā, ko tā var radīt, kad jau kopš bērnības mazie dejotāji, piedzīvojot deju, gūst neatsveramu pieredzi.
Inese atzina, ka pārliecinājusies, kā deja palīdz atvērties un pilnveidoties kā personībai ne tikai viņas meitai, bet katram dejotājam. Visi vecāki un deju skolotājas uzsvēra tieši ģimenes nozīmi dejotāja motivācijas veidošanā un stiprināšanā - pirmie mazā dejotāja motivētāji pārsvarā ir vecvecāki, vecāki, ģimene, kuriem pašiem bijusi dejošanas pieredze. Džeimss atzina, ka viņam dejošana ir tuva kopš bērnības un nozīmē ļoti daudz. Dejotājam pieaugot, kā atzina Zane, jābūt stiprai iekšējai motivācijai un ģimenes atbalstam, jo deju skolotājām tas ir galvenais sākuma punkts sadarbībai ar ģimeni.
Sandra kā dejotāja atzina, ka dejas ceļā, protams, svarīga ir arī ārējā motivācija, piemēram, var motivēt citu dejotāju piemērs, kad dejas izpildījums ir saistošs, prieka pilns un rada pārliecību, ka arī mēs kā konkrēts kolektīvs varam ko tādu piedzīvot un sasniegt.
Deja pati ir komunikācija, bet mūsdienu modernajā pasaulē ir svarīgs stāsts par deju publiskajā telpā. Nikola ieteica stāstiem par dejas norisēm izmantot sociālos tīklus – vairāk informācijas vietnē Facebook, lietotnēs Instagram un TikTok. Jauniešu redzējumā par dejošanas popularizēšanu ir vērts ieklausīties, jo izskanēja ierosinājums organizēt “Klases stundas ar deju skolotāju” un rūpēties par to, lai pēc iespējas vairāk skolēniem ir iespēja pamēģināt un pārliecināties par to, vai dejošana uzrunā. Iveta un Ineta atzina ka, rīkojot skolās pasākumus, klašu kolektīviem ir iespēja uzstāties un gūt kaut nelielu pieredzi dejošanā. Interesants likās Zandas ieteikums vēl vairāk paplašināt jauniešu redzesloku, iepazīstinot ar dažāda stila dejām, gan lai izceltu tautu deju unikalitāti, gan lai parādītu dejas mākslas dažādību, kā arī ierosinājums sniegt vairāk informācijas tieši vecāku auditorijai, kāpēc tik svarīgi dejot, kā dejošana var ietekmēt visu dzīvi.
Vai ir kāda recepte, ar ko uzmundrināt un pārliecināt dejotāju, kurš ir “izdedzis”? Zane un Iveta uzsvēra, ka vispirms tā ir gudra, korekta saruna ar dejotāju bez pārmetumiem, jo svarīgi dejotājā saglabāt pārliecību, ka dejošanas durvis būs atvērtas vienmēr, arī pēc daudziem gadiem. Atis atzina, ka viņš ir vēlējies pamest kolektīvu, bet pēc sarunām apzinājies, cik nozīmīgs kolektīvā ir katrs dejotājs.
Raisījās diskusija par to, kā un vai iespējams saglabāt līdzsvaru starp augstajām prasībām deju izpildījumā un vienkāršu dejotprieku. Zane uzsvēra, ka dejas nozarē visos laikos ir saglabātas augstas prasības un tāpēc, iespējams, interese par dejošanu ir noturīga. Tajā pašā laikā grūtības apgūt sarežģītu repertuāru var graut motivāciju. Kā atzina Agnese, ir ļoti svarīgi nepazaudēt dejotpieku! Ingrida ieteica vairāk rīkot danču vakarus, kur būtu iespēja izdancoties savam priekam, kā arī just vienotību un komandas garu, jo dejošana ir komandas darbs.
Bērniem, jauniešiem ir ļoti daudz iespēju, tāpēc ir grūtības saplānot, sabalansēt un rast laiku visam – varbūt var noderēt Artūra ieteikums nebaidīties komunicēt ar sporta treneriem, skolotājiem, lai rastu labāko risinājumu. Artūrs kā treneris atzina, ka sporta treniņi un deju mēģinājumi “iet roku rokā”, tie it kā papildina viens otru, jo parasti dejotājiem arī ir labāka vispārējā fiziskā sagatavotība, kas palīdz sasniegt mērķus sportā. Artūrs kā treneris uzsvēra, ka viņš vienmēr iedrošina un atbalsta tos sportistus, kuri cenšas apvienot gan sportu, gan dejošanu, jo skolēniem ir svarīgi ļaut izmēģināt un gūt dažādu pieredzi, lai vispusīgi attīstītu personību.
Diskusijas dalībnieki vienoti atzina, ka būtu jācenšas saprast, ka mēs visi – dažādu interešu jomu skolotāji - esam kopā bērnu, jauniešu izaugsmē – palīdzot viņiem atrast savu ceļu un izmēģināt dažādas iespējas, pulciņus. Sadarboties ir viegli, ja cits citu atbalsta un cieņpilni respektē.
Dejas mācību stunda, dejas skaistums un grūtums, repertuārs…
Diskusijas dalībniekus vienoja pārliecība, ka deja, ja vien mēs tai ļaujamies, spēj iemācīt ļoti daudz! Liena uzsvēra, ka deja iemāca mums katram vienam tik svarīgās sadarbības prasmes, jo jārēķinās ar visu kolektīvu, tā iemāca lielu atbildību pret savu deju partneri, skolu, iestādi, tā māca piederību konkrētai vietai. Bez ciešas sadarbības - kolektīvs – dejotāju vecāki – izglītības vai kultūras iestāde - nav iedomājama attīstība un izaugsme. Ilze atzina, ka deja ir izcils disciplīnas skolotājs – sākot no precīza mēģinājuma laika ievērošanas, līdz rūpēm par tautastērpu. Eila tautastērpu raksturoja kā skaistu svētku tērpu.
Zane uzskata, ka deja sniedz neatsveramu uzstāšanās pieredzi, kurā jāpārvar stress, jākoncentrējas un jāspēj kontrolēt emocijas ļoti atbildīgos brīžos, šādas prasmes, ko regulāri trenē dejotāji, noderēs visu mūžu. Ance atzina, ka, dejojot deju kolektīva, izdodas labāk iepazīt citus skolasbiedrus.
Lauris uzskata, ka deja iemāca “jaukumu”, bet Atis atzina, ka “drosmi". Par visskaistākajiem dejošanas elementiem tika atzīts tautastērps, kuru uzvelkot “jūtos lepns un pieaudzis”, emocijas un enerģija, bet par visgrūtākajiem – soļu precizitāte, dejas “izturēšana līdz galam”, pārģērbšanās.
Par dejas iedarbīgo spēku liecina tas, ka daudzi dejotāji savu otro pusīti atraduši kolektīvā, līdz ar to dejošana ir visas ģimenes vērtība un tradīcija, tāda ir Agneses ģimenes pieredze. Iveta pratusi dejas mīlestību nodot tālāk savai meitai, kura arī kļuvusi par deju skolotāju.
“Čimaru čamaru”, “Meitas puišus apsūdzēja”, “Dundari dandari”, “Blusa”, “Kalu kalu kājiņu”, “Man lustīga dzīvošana” – tās skolēniem ir vistuvākās un vismīļākās dejas no pašreizējā svētku repertuāra, jo ir dinamiskas, jautras, ar saistošu muzikālo pavadījumu. Ieva uzsvēra, ka latviešu tautu dejas kā mūsu lepnums un tradīcija tiek rādīta ārzemju viesiem starptautiskos projektos.
Izskanēja paldies vārdi deju skolotājām par ieguldījumu, enerģiju un neatlaidību, jo var tikai apbrīnot skolotāju pacietību. Liena stāstīja par savu pieredzi, ka deju skolotāju maiņa skolas gados bijusi tik sāpīga, ka likusi pamest dejošanu.
Paldies, ka skolotājas sevī nes dejas mīlestību un nodod to saviem dejotājiem tālāk, jo bez dejas mīlestības nemaz nebūtu iespējams atkal un atkal neatlaidīgi mācīt deju soļus, ticēt, ka katrs dejotājs parāda savu labāko sniegumu, organizēt kopīgus deju pasākumus ar citiem kolektīviem, doties kopīgās ekskursijās. Deju skolotājām un ģimenēm ir īpašs prieks par dejotājiem, kuri turpina dejot visu dzīvi, ir tautisko deju ansambļu dejotāji, solisti.
Svētki…
Kā šīs vasaras svētkus iztēlojas dejotāji? Tika minēti atslēgas vārdi “mēģinājumi”, “pozitīvas emocijas”, “satraukums”, “haoss”. Ineta atminējās 2010. gada svētkos piedzīvoto, kad Mežaparka estrādē dziedātāju “vilni” pārņēmuši skatītāji, radot aizkustinošu vienotības izjūtu. Inga uzsvēra, ka ir svarīgi bērniem, jauniešiem, kuriem nav bijusi iespēja piedzīvot lielos svētkus kopš 2015. gada, palīdzēt sagatavoties varenajam svētku piedzīvojumam un pārdzīvojumam. Dace izteica viedokli, ka svētku tradīcijas saglabāšana ir svarīga un nepieciešama, lai mēs sevī ieraudzītu stipru, vienotu un gudru tautu. Visi diskusijas dalībnieki atzina, ka svētki ir mūsu “Latvijas zīme”, vienotība un jauda, ka svētku gājiens ir piederības apliecinājums un lepnums par savu novadu. Diskusija noslēgumā izskanēja Zanes vēlējums: “ Lai dejotājiem, viņu ģimenēm tas būtu skaistākais piedzīvojums, ko līdz šim pieredzējuši!”
Diskusijā izteiktos viedokļu apkopoja Gulbenes novada izglītības pārvaldes izglītības darba speciāliste Maija Skopāne.