Covid-19 radītās sekas jutīsim vēl ilgi. Ja pirms ierobežojumiem biedrības “Gulbene wrestling” organizētos brīvās cīņas treniņus apmeklēja 30 bērni, tad šobrīd viņu ir krietni mazāk. Piedalīties treniņā viņiem bija ikdienišķa nepieciešamība. Šobrīd daļa jau ir pieradusi savu laiku aizpildīt ar datorspēlēm vai citām varbūt kaitīgākām nodarbēm.
Cīņas sports nav starp populārākajiem sporta veidiem Latvijā, bet attīstība tomēr notiek. Lielajās pilsētās ir lielākas iespējas piesaistīt audzēkņus un parādīt rezultātu.
Brīvā cīņa ir augstas intensitātes sporta veids, spēka, izturības un vispārējās fiziskā sagatavotības paaugstināšanai.
Brīvajā cīņā sportisti tiek iedalīti svara kategorijās, cīnās uz speciāla paklāja divus periodus, katrs 2 vai 3 minūtes (atkarībā no cīkstoņa vecuma). Par uzvarētāju tiek atzīts tas sportists, kurš pretinieku ir piespiedis pie paklāja ar abām lāpstiņām vai ieguvis vairāk punktus, ko piešķir par veiksmīgi izdarītiem tehniskajiem paņēmieniem. Brīvajā cīņā ir atļauts satvert visu pretinieku augumu, arī kājas. Brīvajā cīņā nav atļauti sitieni un sāpju paņēmieni. Pirmoreiz Olimpisko spēļu programmā brīvā cīņa tikusi iekļauta 1904.gadā. Latvijā brīvās cīņas kā sporta veida aizsākumi meklējami 1920.gadu vidū.
Brīvā cīņa ir skarbs, bet ne agresīvs sporta veids, kur prot cienīt savus apkārtējos un cīņu biedrus. Ar brīvo cīņu var nodarboties gan puiši, gan meitenes.
Manā šobrīd astoņu gadu pieredzē brīvās cīņas trenera darbā ir bijuši gadījumi, kad mazākie bērni pirmajā nodarbībā piedalās kopā ar vecākiem, bet nākošajās jau vecāku klātbūtne nav nepieciešama, jo bērns jau ir atradis draugus un ir pieņemts kolektīvā. Lielāki bērni atnāk, jo treniņgrupā jau ir kāds pazīstams. Sākuma treniņos ir prasība izpildīt vingrinājumiem mazāku skaitu, bet vēlāk jau uzdevumi jāveic pilnā apjomā.
Meitenēm, lai iesaistītos brīvās cīņas treniņos, ir jābūt raksturā spēcīgām, jo jānostājas pret sabiedrības viedokli, ka cīņas sports nav sievišķīgs. Esmu trenējis meitenes, kurām bija motivācija gūt panākumus, gan arī talants. Viņām arī šobrīd ir labi rezultāti gan sportā, gan dzīvē. Jāatzīst, ka meitenēm ir mazāka konkurence, bet tas nenozīmē, ka treniņi ir mazāk intensīvi un prasības mazākas.
Dažos speciālistu ieteikumos ir teikts, ka sporta nodarbības nedrīkst būt “uzspiestas”. Es tomēr uzskatu, ka nelielam “pamudinājumam” un iesaistei no vecāku puses ir jābūt.
Jaunieši vēlas bez lielām pūlēm un ātri sasniegt rezultātus, tomēr bez darba nebūs rezultātu un līdz panākumiem ejams garš ceļš. Tas daudziem liek aizdomāties un izvēlēties vieglāko – nedarīt neko.
Treniņā ir jāpilda visi trenera uzdotie uzdevumi un nav atļauts izvēlēties tos nepildīt. Esmu novērojis, ka vecākajā treniņgrupā nav cieņā tie audzēkņi, kuri, nedarot uzdotos vingrinājumus ar pilnu atdevi un noteikto skaitu, traucē treniņa normālai gaitai.
Ja brīvās cīņas treneriem jautātu, kas nepieciešams, lai kļūtu par labu cīkstoni, tad daudziem būtu līdzīgas atbildes. Jābūt vēlmei mācīties, strādāt treniņos ar pilnu atdevi un jāsaprot, ka tas nebūs viegli.
Šajā sporta veidā dažkārt nākas paciest nelielas sāpes un jāspēj pārvarēt sevi, lai nepadotos un cīnītos līdz beigām un nav svarīgi uzvarai vai zaudējumam, galvenais nepadoties.
Cīņas sporta veidos viss ir tikai paša cīkstoņa rokās, jo nebūs neviena cita, kurš viņu nomainīs un izlabos rezultātu.
Uzskata, ka panākumu pamatā ir talants, bet pamats tomēr ir ieguldītais darbs talanta pieslīpēšanā. Tie, kuri sākumā varbūt šķiet cīņas sportam vai jebkuram citam sporta veidam nederīgi, bet viņiem ir mērķis, darbojas centīgāk un ar smagu darbu spēj gūt panākumus.
Daudzi domā, ka cīņas sportā galvenais ir fiziskais spēks, bet svarīgāka par spēku ir prasme domāt un ātri pieņemt lēmumus. Tie kuri paļaujas tikai uz fizisko spēku nekur tālu netiek. Cīkstonim jābūt ātram un lokanam, bet tajā pašā laikā arī fiziski spēcīgam.
Brīvās cīņas paņēmienu pamatā ir fizika, kad, izmantojot mazāku spēku, spējam pacelt lielāku svaru. Ne par velti ir sakāmvārds “Mazs cinītis, gāž lielu vezumu”. Tāpēc treniņos tiek skaidrota katra cīņas paņēmiena kustība un tās mērķis, kā arī sasniedzamais rezultāts.
Visu cīņas laiku cīkstonim jābūt maksimāli uzmanīgam, vērtējot un bloķējot pretinieka darbības, kā arī pašam jābūt prātīgam, veicot darbības, lai gūtu punktus. Tas ir gandrīz kā šaha spēlē, kad tiek domāti vairāki gājieni uz priekšu. Skatoties augsta līmeņa sacensības, skatītāji uzskata, ka nekas uz paklāja nenotiek, bet cīkstoņi viens otru mēģina apmānīt un piespiest kļūdīties. Atrodot iespēju uzbrukumam, ir tikai mirklis, kad tiek gūti punkti.
Cīņas sportā visam augumam jābūt līdzvērtīgi attīstītam, jo cīkstonim nepieciešams izmantot visus ķermeņa muskuļus, tātad arī visi jātrenē.
Šobrīd treniņos galvenā uzmanība tiek veltīta fiziskajai sagatavotībai, kad izpildot vingrinājumus apgūstam arī cīņā izmantojamas kustības. Mums jānonāk pie tādas fiziskās sagatavotības, ka cīkstonis spēj kā kaķis vienmēr palikt uz kājām un uzbrukt zibenīgi.
Cīkstonis ir jābūt sportistam, kurš prot spēlēt sporta spēles, peldēt, skriet, lēkt tālumā. Protams cīkstonis nevarēs rezultātā konkurēt ar attiecīgajā sporta veidā specializējušos sportistu, bet nepadosies.
Katram cilvēkam ir atšķirīga ķermeņa uzbūve. Vieni ir gari un tievi, citi īsāki un muskuļotāki, bet vēl citi dūšīgāki. Brīvā cīņa ir tas sporta veids, kur sacensības notiek pa svara kategorijām un rezultāts ir atkarīgs tikai no cīkstoņa motivācijas uzvarēt un treniņos ieguldītā darba.
Ne visi var spēlēt komandu sporta veidus basketbolu, futbolu vai skriet garas distances, tāpēc aicinu jauniešus, jaunietes un vecākus, kuru bērni šobrīd aktīvi nenodarbojas ar sportu, izmantot iespēju jauniešiem iegūt pamatprasmes cīņas sportā un uzlabot savu fizisko sagatavotību.
Varbūt kādam jaunietim ir radusies apņemšanās 2023.gadā apgūt jaunas prasmes vai vienkārši mainīt apkārtējo attieksmi pret sevi un pierādīt sev, ka “VARU!”.
Aicinu pievienoties brīvās cīņas treniņgrupai, kur piedāvājam kļūt pārliecinātam par sevi, kautrīgajam kļūt drošam, vājajam kļūt stipram, veidot izpratni par cīņas sportu un sportu, piedalīties sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs.