“Ir liela uzdrīkstēšanās būt māksliniekam, bet vēl daudz lielāka uzdrīkstēšanās ir sekot savam aicinājumam, Dieva noteiktajai sūtībai, lai gan dzīve piespiež darboties gluži pretējā virzienā.”
(Ieraksts V.Zvaigznīša piemiņas albumā)
Lizuma gara gaismas glabātājs – šādus vārdus lizumnieši izvēlējušies novadnieka Viļa Zvaigznīša būtības izteikšanai. Cilvēks ar rakstnieka, dzejnieka, tēlnieka talantu un mākslinieka dvēseli, kurā tautas radītā gudrība un dzīves filozofija saplūdusi ar pasaules kultūras elpu. Savā cilvēcībā augstu vērtību slieksni viņš uzturēja ne tikai daiļradē, bet arī dažādu varu liektos un locītos dzīves ceļus staigājot. Savējais savējo vidū, dzīves skolotājs, jo spēja uztvert un nolasīt cilvēku sirds smalkākās nianses un nesavtīgi dalījās savā pasaules redzējumā ar ikvienu, kas nāca pie viņa gaismu pasmelties. Viņa tēlojumi, stāsti, dzejoļi ceļu pie lasītājiem atrada caur laikraksta “Dzirkstele”, žurnāla “Karogs”un citu periodisko izdevumu slejām, bet krietna daļa lielāku un mazāku skulptūru satecējusi vienuviet un skatāma ekspozīcijā Lizuma vidusskolas tornī.
Vilis Zvaigznītis dzimis Lizuma pagasta Kalaņģos, “Zemgaļu” mājās Kārļa un Emmas ģimenē. Pasaulē nācis reizē ar savu dvīņu brāli Ervīnu, ar ko arī mūža lielākā daļa šajās pat mājās līdzās nodzīvota. Vecāki kopa savu zemīti, tā ka abiem brāļiem nācās izbaudīt gan ganu gaitu, gan citu lauku darbu grūtumu un reizē izjust arī lauku, pļavu un tuvējās gāršas pasakaino un iztēli rosinošo burvību.
Skolas gaitas aizsākās Lizuma pagastskolā, tad Velēnas draudzes skolā. Visi mācību priekšmeti padevās viegli, bet īpašu interesi izraisīja literatūra un citi mākslas priekšmeti, tādēļ vecāki izšķīrās par tālāko skološanu Rīgas 2. valsts ģimnāzijā. Taču 1933. gadā pēc ģimnāzijas absolvēšanas materiālo apstākļu dēļ domai par augstām skolām nāktos pielikt punktu, ja vien Rīgas krusttēvs neapsolītu segt studiju maksas izdevumus. Viņa noteikums bija neapstrīdams – jāstudē ķīmija. Nācās piekāpties, lai gan sirds aicinājums bija pievērsties literatūrai un tēlniecībai. Vecāku rocība bija visai šaura, tā kā pašam studiju laikā vajadzēja piepelnīties gan kā mājskolotājam, gan kā strādniekam konfekšu fabrikā “Laima”. Divus gadus paņēma obligātā karaklausība Latvijas armijā (1937-1938), tā ka inženiera ķīmiķa grādu pēc Latvijas Valsts universitātes beigšanas ieguva tikai 1944. gadā.
1944. gada jūlijā vācu okupācijas varas iestādes izsludināja totālu mobilizāciju un tai pakļāva visus 1906.–1928. gadā dzimušos vīriešus. Tas attiecās arī uz Vili. Lēmums paredzēja, ka ikvienu personu, kura nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut. Tā Vilis nokļuva fašistiskās Vācijas armijā un tika nosūtīts darbos uz Rietumpoliju. Par šo viņa dzīves posmu varam lasīt Alfrēda Dziļuma romānā “Tornas grāvjrači”. Autoram viņš ir Zvaigžņu Vilis – “romantiski sapņains Vidzemes puisis ar dzejnieka dvēseli, ķīmijas students, kas allaž domās aizklīst uz tēva mājām, atceras māti.”
Kara nogalē 15. divīzijas sastāvā viņš tika saņemts padomju gūstā. Pēc kara dzīvus palikušos vācu armijā iesauktos puišus padomju okupācijas režīms nežēlīgi represēja un sodīja. Arī Vilis tika izsūtīts 150 km aiz polārā loka spaidu darbos Vorkutas ogļu raktuvēs. Kad atgriezās dzimtenē, par skolotāju strādāt tam neļāva. Uz neilgu brīdi viņš dabūja darbu Lizuma spirta dedzinātavā, bet no 1948. gada visu atlikušo darba mūžu strādāja par remontstrādnieku Ceļu pārvaldē.
Savu mūža sapni par dzeju, rakstniecību un tēlniecību viņš neatmeta, bet, sākot no sešdesmitajiem gadiem, padarīja par dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Literārajā mantojumā daudz aprakstu par cilvēkiem – vienkāršiem, krietniem un godīgiem, viņu darbu, viņu mūžu. Par Viļa literāro konsultanti kļūst dzejniece Mirdza Ķempe. Top veltījumi tādām personībām kā Jānim Porukam, Jānim Misiņam, Ludvigam van Bēthovenam. Viņa dzeju un tēlojumus caurvij nopietna dzīves filozofija un apbrīnas pilna attieksme pret dabu. Par to liecina kaut vai skumji nostalģiskā rezignācija, atminoties, ka “agrāk tepat uz ceļa aiz “Kolaņģu” mājas zemnieki, saulei rietot, apstādinājuši ratus un noņēmuši cepures, atdodot sveicienu pēdējiem saules stariem”.
Ciemiņu brāļu Zvaigznīšu sētā netrūka. Netrūka arī laipnas viesmīlības, ar kādu tie visi tika uzņemti. Skolniece Linda Ūdre atceras: “Pa liepu aleju nācējs nokļuva ceriņu iekļautā, zaļu mauriņu noaugušā pagalmā. Gar mājas sienām vairākas kastes pilnas ar krāšņi ziedošām begonijām. Visskaistāk bija pavasarī, kad pār avotu slīga ieva kā milzu kupena un pagalmā ziedēja ceriņi. Atnācējus laipni sagaidīja brāļi Zvaigznīši un aicināja savā “svētnīcā”. Darbistabā klausītāji vienmēr varēja iepazīties ar V.Zvaigznīša dzejas valodā pārlikto un interpretēto teiku par Gosupes velnu. Un tā skolas bērni no paaudzes paaudzē iepazinās ar sava novada folkloru. 70. un 80. gados Lizuma skolā nebija nevienas klases, kura kaut reizi nebūtu apmeklējusi Kolaņģus, klausījusies V. Zvaigznīša stāstu par Apsīšu Jēkabu un ciemojusies Zemgaļos.”
Ciemiņus mākslinieks iepazīstināja ar mālā pārtapušajiem garabērniem: pie durvīm Rabindranata Tagores portrets, tālāk “Ganuzēns”, “Domātājs”, veltījums Jānim Jaunsudrabiņam, “Pieguļnieks” – jauneklis, kuru pārsteigusi dabas harmonija un putnu dziesmas rītausmā un sapratne, ka ar dabu savā stabules spēlē viņš sacensties nespēs. Istabā daudz lielāku un mazāku skulptūru, un katrs tēls bija daļa no leģendas, kas zināma tikai pašam tēlniekam. Skulptūrās Vilis nereti izmantoja latviešu tautas pasaku velna tēlu. Tautā iemīļotākā – pie Gosupes sēdošais velns, Jāņos vienmēr ar zāļu vainagu galvā. “Zemgaļu” mājas pagalmā nācējs varēja aprunāties ar velnu – grāmatnieku, bet Gaujas krastā pie Lācītēm sēž “Līdumnieks” un joprojām sargā gan savas mājas, gan zemi. Šobrīd liela daļa tēlnieka darinājumu pārceļojuši uz skolas muzeju Lizuma pils tornī.
Viļa Zvaigznīša daudzajiem dotumiem pieskaitāmas arī lieliskās runas dāvanas un izkoptā valoda, bet Dieva dotais talants izjust cilvēka dvēseli bija par pamatu, lai daudzi jo daudzi lizumnieši aicinātu tieši viņu sēru brīžos palīdzēt no dzīves aizgājušajiem tuviniekiem pārkāpt mūžības slieksni. Tāds bija šis vīrs, ko savās atmiņās ļaudis joprojām dēvē par Lizuma gara gaismas glabātāju.
Avoti:
- Vilis Zvaigznītis: [novadpētniecības mape par Vili Zvaigznīti] / Lizuma bibliotēka
- Cālīte A. Caur pirkstiem tek laiks. Cīņa, 29.12.1985