No Tirzas pagasta nākušais Mariss Vētra ir viens no izcilākajiem 20.-30.gadu latviešu operdziedātājiem un skatuves māksliniekiem. Ievērību guvis arī kā ražīgs publicists un rakstnieks. Ilgāk nekā 4 gadu desmitus Latvijā viņa vārds tika netaisni noklusēts, jo 1944.gadā Otrā pasaules kara nogalē kopā ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju, vēlāk Kanādu, kur turpināja gan radošo, gan sabiedrisko darbību.
Nākamais mākslinieks dzimis Tirzas pagasta “Dārtiņās” muižas nomnieka Jēkaba Blumberga ģimenē kā trešais no četriem bērniem. Viņam bija laimējies uzaugt gaišu un pašcieņas pilnu ļaužu vidū. Tirzā M.Vētra nodzīvo līdz 8 gadu vecumam, tad ģimene pārceļas uz Rīgu, bet saikne ar dzimto pusi tādēļ nepazūd, jo Tirzā paliek radu saime un patīkamas atmiņas. Pat pēc daudziem gadiem, dzīvojot svešumā, jūtams, ka “Dārtiņām” mākslinieka personības tapšanā ir nozīmīga vieta, jo laiks, kas tajās pavadīts, atstājis par sevi bezrūpīgas, notikumiem bagātas un jaukas atmiņas.
Skološanās laiks daļēji sakrīt ar Pirmā pasaules kara norisēm. Rīgas pilsētas 2.vidusskola tiek evakuēta uz Pēterpili, tādēļ arī Blumbergu ģimene dodas turp, tad uz Tērbatu. Kad pēc skolas beigšanas 1919.gadā Mariss atgriežas dzimtenē, viņš iestājas armijā un piedalās cīņās pret Bermontu, tiek ievainots. Pēc gadiem piecpadsmit uz cīņu notikumos piedzīvotā pamata top viņa pirmā grāmata “Div’ dūjiņas” (1935). Viņš ir pārliecināts, ka par šiem notikumiem jāraksta tik ilgi, “kamēr cilvēki sapratīs, ka Brāļu kapos nav apglabāti tikai miroņi, bet cilvēki, jauni cilvēki, kuriem gribējās dzīvot, un kuru nāvei mums jāpateicas par visu, kas mums ir.”
1919.gadā, kad tiek dibināta Latvijas Konservatorija, viņš iestājas tajā un sāk mācības pie profesora Paula Saksa. Nebeidzis studijas, 1922.gadā paraksta līgumu ar jaundibinātās Liepājas operas vadību un kļūst par vadošo tenoru. Slodze liela, darba daudz, tas jāsavieno ar studijām Rīgā. Debitanta sniegums Liepājas operteātrī izrādās tik pārliecinošs, ka jau 1923.gada vasaras sākumā Vētru uz nākamo sezonu angažē Nacionālā opera. Nostalģiska rezignācija jūtama mākslinieka vārdos, kad vēlāk viņš atceras Liepājas periodu: “Bij tiešām skaists gads, vienīgais manā mūžā, kad es apzinājos esam iemīļots un vērtīgs mākslinieks. Vēlāk ar katru gadu vairāk šī apziņa saplaka. Varbūt es būtu palicis Liepājā un būtu laimīgs uz mūžu.”
Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves jaunais mākslinieks nonāca ar pieņemto Marisa Vētras vārdu un kļuva par vienu no vadošajiem operdziedoņiem, drīz vien par populārāko tenoru Latvijā. Tomēr šajos pirmajos divos gados Liepājas operā un LNO M.Vētra piedalās tik daudzās izrādēs un koncertos, ka nopietni pārpūlē balsi, kas periodiski rada viņam balss problēmas turpmākās dziedātāja karjeras gaitā. Līdztekus opermākslinieka pienākumiem atrada laiku iedziedāt pa vieglākas noskaņas dziesmai skaņuplatēs. Vieglajam žanram veltītas trīs ceturtdaļas no visiem Marisa Vētras ierakstiem. Jāatgādina, ka līdz 1924.gadam viņš turpina studijas Latvijas Konservatorijā, pēc tam papildinās savā meistarībā ārzemēs. Tieši Itālijā viņa balsi izskoloja par to instrumentu, ar kuru 30.tajos gados tika iekarota Nacionālā opera un citi Eiropas operteātri.
Apziņa, ka brīvība ir svarīgākais priekšnosacījums jēgpilnai cilvēka dzīvei, liek Marisam Vētram kopā ar ģimeni 1944.gadā sēsties bēgļu laivā un doties uz Zviedrijas krastiem. Savu Balto Namu viņš bija zaudējis. Bēgļa liktenis nesolīja drošību un darbu mūzikas laukā, nācās strādāt ostā par krāvēju. Vētram tomēr laimējās un 1947.gada sākumā viņš kopā ar ģimeni izkāpa Halifaksas krastā (Kanādā), kur bija atradis darbu kā Halifaksas konservatorijas dziedāšanas klases vadītājs. Marisa Vētras dzīvē bija iesācies jauns posms – tagad viņš bija pedagogs, visiem par pārsteigumu 1950.gadā nodibināja latviešu operu, bija tās režisors un direktors, kā arī izveidoja pie operas jauno talantu studiju. Daudz pūļu viņš veltīja sabiedriskajam darbam, lai palīdzētu Eiropas latviešu bēgļiem atrast kontaktus, darba iespējas un ģimenes locekļu pārvešanu uz Kanādu. Ar latvisko pamatīgumu Tirzas pagasta “Dārtiņu” muižas zemnieka dēls organizēja Kanādas latviešu nacionālo apvienību un kļuva par tās pirmo priekšsēdi.
To, ka visu savu mūžu viņš dziļi sirdī glabāja mīlestību pret Latviju, “skaistāko pilsētu pasaulē” Rīgu un savu šūpuli Tirzu, apliecina trimdā sarakstītās grāmatas “Mans baltais nams”, “Karaļa viesi”, “Rīga toreiz…” un “Sestā kolonna”. “Tās ir neatsveramas ar savu kultūrvēsturiskā materiāla bagātību, kā arī suģestējošas ar brīvas un neatkarīgas personības skatījumu uz pasauli un cilvēkiem.” Esot tālumā, ar spītīgu un lepnu mīlestību kā īstens tirzmalietis Mariss raksta, ka ir laimīgs cilvēks, jo viņam ir savas mājas – mazais punktiņš, kura nav pasaules kartē – Tirza.
Avoti:
- Mariss Vētra : [novadpētniecības mape : par Marisu Vētru] / sakārtojusi Gulbenes novada bibliotēka. - Gulbene : Gulbenes novada bibliotēka
- https://irliepaja.lv/liepajnieki/pirms-50-gadiem-miris-operdziedatajs-mariss-vetra/
- https://enciklopedija.lv/skirklis/62370-Mariss-V%C4%93tra