Publicēts: 08.11.2022.
(19.07.1897 – 07.03.1975)
att

Beļavas pusē dzimušā gleznotāja Leo Svempa vārdam latviešu tēlotājā mākslā piemīt īpašs skanējums. Ar savu izcilo talantu viņš ierindojies latviešu glezniecības avangardā. Mākslinieks tiek uzskatīts par vienu no klusās dabas žanra iedibinātājiem, un atstātais mantojums skaitāms daudzos simtos audeklu. Viens no Rīgas mākslinieku grupas dalībniekiem un pēdējais tās priekšsēdētājs (līdz 1940.gadam). Nozīmīgs ir viņa ieguldījums jaunās mākslinieku paaudzes audzināšanā kā Latvijas Mākslas akadēmijas profesoram un rektoram. Vairākkārt viņš bijis LPSR Mākslinieku savienības priekšsēdētājs. Dzīvē spilgta personība un liela autoritāte.

Vai gan kāds varēja iedomāties, ka Beļavas pagasta “Vecbarānu” mājās daudzbērnu ģimenē dzimušajam puisēnam būs lemts grūtais, bet skaistais mākslinieka ceļš dzīvē?  Jau bērnībā viņu pievelk viss, kas saistās ar krāsām: zīmuļi, pagasta amatnieku-krāsotāju darbošanās, apkārtbraukājošo tirgotāju raibi krāsainie vezumi un, protams, dabas neatkārtojamā krāsainība. Beļavas pagastskolā Svemps sevi atceras jau ar zīmuli rokā. Mācoties pareizticīgo garīgajā seminārā Rīgā (1909 – 1917), sācis vingrināties gleznošanā ar eļļas krāsām. Tā pa īstam viņa mākslas gaitas sākās Maskavā, kur paralēli studijām Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē, viņš apguva glezniecības noslēpumus I.Maškova studijā. Krievu kluso dabu meistars atstāja lielu ietekmi uz žanra izvēli. Vēlāk Leo Svemps atzina, ka tieši Maškovs nostādījis viņa glezniecības izpratni, atvēris acis un palīdzējis saprast tās būtību.

Mākslā Leo Svemps ienāca divdesmito gadu sākumā. Iegūtā juridiskā izglītība kļuva par pamatu materiālajai nodrošinātībai, lai ar mākslu varētu nodarboties tikai pašas mākslas dēļ. 1923.gadā tika sarīkota viņa pirmā personālizstāde Valsts Mākslas muzejā, bet no 1930.gada mākslinieka darbi tiek izstādīti visās valsts rīkotajās izstādēs ārzemēs. Tur viņš plūca laurus, un viņa darbus pirka nozīmīgi mākslas muzeji. Pēc mākslinieka domām, galvenais glezniecības izteiksmes līdzeklis ir krāszieds, un krāsas jāparāda tā, kā mākslinieks tās izjutis un pārdzīvojis. Šīs atziņas Leo Svemps guvis, iepazīstoties Parīzē ar franču glezniecību. Visvairāk viņu saistījuši Derēns un Vlaminks.

Leo Svempa gleznas var pazīt no pirmā acu uzmetiena. Viņš atradis savu īpatnējo formas izteiksmi, kas raksturīga tikai viņam vienam. Brūnās zemes krāsas papildina koši sarkani un zili akcenti, kā arī melnais, kas parasti apvieno gleznas kompozīciju. Svemps daudz glezno ziedus, to būtību un garu. Tieši te nevaldāmā krāsu priekā vispilnīgāk izpaužas mākslinieka temperaments. “Visvairāk man gribētos gleznot kā putnam, kad tas dzied, tik tīri un vienkārši,  sev pašam un citiem par prieku,” tā par savu mākslinieka sūtību runā pats meistars. Daiļrade satura ziņā nav plaša – klusās dabas ar ziediem un Latvijas ainavas, bet tā nav tikai jūsma par dabas skaistumu, tā ir mākslinieka dziļi sirsnīgā attieksme pret savu zemi.

Karš uz laiku apturēja šo spoži uzsākto ceļu, bet pēc tā beigām Leo Svemps tika aicināts par mācībspēku uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kurā pats nebija mācījies, un saites ar to saglabājās līdz pat mūža beigām. Paradoksālā kārtā mākslinieks bez akadēmiskas profesionālās izglītības kļuva par Mākslas akadēmijas rektoru un vadīja to veselus 13 gadus (1961 – 1974). Ilgus gadus vadīja arī  LPSR Mākslinieku savienību. Sabiedrībā viņš tika uztverts kā estēts ar aristokrāta manierēm, izturēts stils raksturoja it visu, ko viņš darīja.

Leo Svempa mākslinieciskā un sabiedriskā darbība savā laikā tikusi augstu novērtēta ar vairākiem ordeņiem un Tautas mākslinieka goda nosaukumu, taču visaugstākais novērtējums – skatītāju prieks, joprojām tiekoties ar viņa darbiem visdažādākajās izstāžu zālēs.

Avoti: