Teātris… Tā vilinājums rancēnieša Pētera Sūča mūžā, šķiet, bija stiprāks par viņu pašu. Bērnībā un jaunībā – izsapņots, brieduma gados – radīts, piepildīts un uzcelts. Pētera likteņstāstā vecumam nav vietas, jo pusmūžā pēc smagas slimības sirds neizturēja un viņš devās mūžības skatuves meklējumos. Mums atstāja paveikto, vienpadsmit gadus kūrējot kultūras dzīvi Rankā un Gulbenē, paša dibināto Gulbenes Tautas teātri un pārbūvēto Valmieras drāmas teātri. Ranka – Gulbene – Valmiera – trīs galvenās pieturvietas Pētera Sūča dzīvē.
Rankā – sapņa sākums. Tam uzdīgt palīdzējusi Rēveļu astoņgadīgās skolas skolotāja Tekla Kalniņa, pievēršot uzmanību daiļrunas iemaņām un rosinot skatīties teātra izrādes. Likumsakarīgs interešu turpinājums – mācības Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Jau tolaik P.Sūcis devies uz Valmieras teātri, lai taujātu galvenajam režisoram P.Lūcim pēc darba teātrī, vienalga, kāda, lai tikai tur būtu. Taču, tā kā toreiz darbs neatradies, tad četru gadu garumā nācies palikt Rankā kultūras nama direktora un drāmas kolektīva vadītāja amatā.
Pēterim ir tikai divdesmit četri gadi, kad viņš tiek aicināts kļūt par Gulbenes kultūras nama direktoru un, protams, arī par vietējā drāmas kolektīva vadītāju, jo teātra tradīcijas Gulbenē ir senas un stabilas. Septiņi gadi šai amatā (kopš 1978.gada) – tas nav īpaši garš laikaposms, bet piepildīts ar tādu bagāžu, lai ar cieņu šodien varētu teikt – tas bija Pētera Sūča laiks Gulbenes kultūras dzīvē.
Sākotnēji arī Pēteris bija šo teātra tradīciju turpinātājs. Viņš izveidoja stabilu aktiergrupu un izvirzīja sev un pārējiem konkrētu mērķi – darboties tā, lai gan pašiem, gan skatītājiem būtu interesanti — saistītu gan lugas, gan lomas. Kolektīva dzīvē iekļāvās arī Pētera dzīvesbiedre Aija un kļuva par teātrnieku labo gariņu. Režisors mēdza uzsvērt, ka “repertuārs— tā ir teātra maize, jo teātris ir dzīvs organisms, kas pastāvīgi jābaro ar ideju, ar formu, ar mūziku, dekorācijām.” Pats Pēteris paralēli visam šim darbam neklātienē studēja Latvijas Valsts konservatorijā, iegūstot masu pasākumu režisora diplomu, pēc tam arī otrā specialitātē drāmas teātra režiju.
Pēc Pētera ieceres 1982.gadā vecā kurtuves telpa kultūras nama pagrabā tika pārbūvēta, piemērojot teātra vajadzībām (kamīntelpa, mēģinājumu telpa, grimētava). Tā kļuva par kolektīva mājvietu. Daļa mēģinājumu varēja notikt še. Par saviem nākotnes nolūkiem klāstīt viņš parasti nemēdza. Tādēļ vienīgi viņam zināms, kad piedzima doma par Tautas teātri. Tas nenācās viegli. Pretī godpilnajam nosaukumam svaru kausā vajadzēja likt izkoptu māksliniecisko kvalitāti, daudzveidīgu repertuāru un nospēlēto izrāžu daudzumu. 1985.gadā kaut kad starp Jāņiem un Pēteriem kolektīvam tika piešķirts Tautas teātra nosaukums. Jautāts, ko tas izmaina kolektīva dzīvē, Pēteris piemin atbildību: “Esam Tautas teātris, tātad mūsu pienākums ir turpmāk regulāri un atbilstoši kvalitātei tikties ar skatītāju.” Šis brīdis vēl šodien tiek uzskatīts par Gulbenes teātra dzimšanas dienu. Septiņu gadu laikā Pētera vadībā tika iestudēts ap 30 izrāžu un arī gana liels skaits dzejas uzvedumu.
Tolaik gulbenieši vēl nezināja, ka Pēterim liktenis lēmis celt ko lielāku – Valmieras Drāmas teātra jauno ēku. Savu radīto kolektīvu viņš nepameta un divu gadu garumā turpināja braukāt no Valmieras, lai vadītu mēģinājumus. Vēlāk, atceroties Gulbenes laiku, Pēteris saka: “Gulbene — tas man bija skaists laiks, lai kā arī gājis . . . Kaut kas tāds var būt tikai reizi mūžā.”
Avoti:
- Pēteris Sūcis : [novadpētniecības mape : par Gulbenes kultūras nama direktoru, Tautas teātra dibinātāju] / sakārtojusi Gulbenes novada bibliotēka. - Gulbene : Gulbenes novada bibliotēka
- Sūcis Pēteris Tātad tagad – Tautas teātris. Dzirkstele, 1985.30.jūl.
- Sūcis, Pēteris [Telefonsaruna ar Valmieras drāmas teātra direktoru] Dzirkstele, 1991, 26.martā