Bija laiks, kad grūti pat iedomāties kādu pasākumu Gulbenē notiekam bez Stāķu meitenes Ineses Stalidzānes līdzdalības. Inesīte – tā visi viņu dēvēja. Pusi sava mūža Inese vadīja un organizēja visus galvenos pilsētas un novada pasākumus, būdama svētku režisore Gulbenes kultūras centrā, ar saviem domu biedriem pašas veidotajā folkloras kopā “Līgo” latvisko tradīciju garā sagaidīja un pavadīja Jāņus, Miķeļus, Mārtiņus un citus gadskārtu svētkus, rūpējās par Daukstu pagasta ļaužu kultūras dzīves kvalitāti laikā, kad vadīja Staru kultūras namu. Inesē mājoja pedagoga talants: ar milzīgu pašatdevi viņa strādāja Bērzu sākumskolā, Jaungulbenes pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte” un bērnu teātra studijā “T-dārzs” un “Kumēdiņi”. Un vēl – Inese bija lieliska aktrise Gulbenes Tautas teātrī, viņa spēja uzdzirkstīt jebkurā lomā, kas tika uzticēta. Ļoti krāsaina, radošuma, cilvēku un notikumu piepildīta bija katra aizvadītā diena Inesītes mūžā.
Inese piedzima Tirzas slimnīcā savu vecāku Ināras un Elmāra Sarmuļu ģimenē. Bērnībā un skolas gados dzīvoja Stāķos “Mūrnieku” mājās. Māsa Rudīte atceras, ka Inese jau no mazotnes bijusi ļoti aktīva un talantīga, apveltīta ar absolūtu muzikālo dzirdi. Skolas gados rakstījusi ludziņas, pati bijusi gan režisore, gan vairāku lomu atveidotāja – nu, protams, pasākumos iesaistījušās arī abas māsas. Uzvedumi tikuši atrādīti vecākiem, vecvecākiem un vasarās arī kaimiņiem. Ģimenē ļoti daudz dziedāts: gan ar vecmāmiņu Taņīti viņas mācītās tautasdziesmas, gan kopā ar vecākiem. Vēlāk jau dziesmu repertuāru veidojusi Inesīte, apguvusi tās pati un mācījusi arī pārējiem.
Pēc Gulbenes vidusskolas absolvēšanas Inese iestājās Rīgas Pedagoģiskajā skolā, lai apgūtu bērnudārza audzinātājas specialitāti. Tur lieti noderēja gan kopš bērnības attīstītais radošums, gan Gulbenes Mūzikas skolā četru gadu garumā apgūtās vijoles spēles iemaņas. Augstāko pedagoģisko izglītību viņa ieguva vēlāk, mācoties neklātienē.
Pirmā darba vieta – Stāķu pirmsskolas izglītības iestāde, bet no 1983.gada Inese kļuva par masu pasākumu organizatori Gulbenes kultūras namā. Lielāki un mazāki pasākumi daudzu gadu garumā ar viņas piedalīšanos iepriecināja neskaitāmi daudzus cilvēkus. Arī pilsētas svētki ir Ineses izlolots projekts, kaut arī pirmsākumos tie bija domāti kā amatnieku svētki. Vienmēr smaidoša, dzirkstoša un uzmundrinoša, viņas izstarotā pozitīvā enerģija ar lielu gaišumu un optimismu uzlādēja visus, kam gadījās nokļūt šī spēkpilnā starojuma krustcelēs.
1984.gada novembrī savu radošo darbību Ineses vadībā uzsāka folkloras kopa “Līgo”. Tās dalībnieces joprojām vieno latviskais spīts, izturība un bezgalīga mīlestība pret latviešu tautas dziesmu un nacionālajām tradīcijām. Pateicoties tieši Inesei folkloras kustība mūsu novadā (toreizējā rajonā) pletās plašumā. Tika koncertēts ne tikai savās mājās, bet arī Igaunijā, Dānijā, Vācijā, Polijā, Čehoslovākijā, Lietuvā un Krievijā. Dažus no kopā izdzīvotajiem mirkļiem Inese pārdzīvojusi kā īpaši dievišķus: “Tas notika Līgosvētkos pie varenā Stāķu ozola. Atceros, ka sākām līgot, saule iespriedās koku zaros, pārņēma savādas izjūtas, šķita, kaut kāds līdz šim neizjusts spēks iemeties ozola galotnē un noraugās uz cilvēkiem no augšas. Visapkārt tāds miers un plašuma sajūta.” Brīžos, kad dvēseliskais līdzsvars sāk grīļoties, Inese bieži vien izlīdzas ar dziesmu, tā varot bēdu no sevis laukā izdziedāt.
Kad 2004.gadā Inese kļuva par Daukstu pagasta Staru kultūras nama vadītāju, te mājvietu rada arī viņas izlolotā un vadītā kopa “Līgo”. Inese uzskatīja, ka svarīgāk par pilnu skatītāju zāli ir tas, ka atnākušajiem dzirdētais un redzētais patiesi interesē. “Viens cilvēks kultūras darbā nav nekas. Vajadzīga laba komanda jeb domubiedru grupa. Ja es sēdēšu augu dienu kabinetā, pagastā kultūras dzīve nekļūs vispusīgāka. Mans pienākums ir palīdzēt cilvēkiem pašizteikties un apliecināt sevi.”
Laikā, kad Inese strādāja Staru kultūras namā, tika izveidots ceļotāju klubiņš “Čemodāns”, ar kuru kopā iesākumā tika apceļota Latvija. Atsaucība bija liela, kopā ceļoja visu paaudžu cilvēki. Realizējot dažādus projektus, Inese sagādāja iespēju ne tikai pašai pabūt ārzemēs, bet ļaut tās iepazīt arī citiem. Kopā ar jauniešu grupu tika aizceļots uz Kipru. Ar folkloras kopu “Līgo” pabūts Igaunijā, Polijā, Dānijā, Lietuvā.
Vēl viena Ineses aizraušanās, vaļasprieks un mīlestība ir teātris. Skatītāji viņu ir novērtējuši kā lielisku aktrisi Gulbenes Tautas teātrī, kur ikvienā lomā mirdzēja dzīvesprieks, smalka ironija un dzīves krāsainības garša. Pati Inese uzskatīja, ka šī mīlestība nākusi pūrā no vecmāmiņas Konstances, kura savā laikā spēlējusi Ieviņas lomu Blaumaņa “Skroderdienās…”, bet Inese – sulīgo Pindacīšas lomu. Rūķis, Lieldienu zaķis, latviešu tautu meita, arābu šeihs, ragana, piektā gada revolucionāre – tās ir tikai dažas lomas, kurās gadu gaitā Inesei nācies iejusties.
Ineses devums Gulbenes novada kultūrā patiesi ir neatsverams. Darbs, mēģinājumi Tautas teātrī, neskaitāmi sabiedriskie pienākumi, pilsētas domes deputātes darbs, ģimene, svētku organizēšana, folkloras kopa “Līgo”, vedējmātes misija, ceļošana un nepārtraukta mācīšanās – ar visu to Inese piepildīja savu dzīvi, jo viņa nebija mājās sēdētāja, viņai patika būt cilvēkos, patika sagādāt cilvēkiem prieku. Ko vēlējās vairāk par visu Inese? Lai mēs cits citu mīlētu, lai mēs būtu laipni, lai pietiktu gudrības sadzīvot..
Avoti:
- Ilgaža M. Vienmēr jūtas iemīlējusies. Dzirkstele. 14.01.2006
- Ilgaža M. Kultūras nama vadītāja apzinās pagasta talantīgos ļaudis. Dzirkstele. 23.09.2004
- Inesei ir savs sapņu ķērājs. Dzirkstele. 03.04.1910