Publicēts: 08.11.2022.
(18.02.1914 – 12.01.2009)
att

“Mans Dievs ir godīgs darbs un tīra sirdsapziņa.”

(Kārlis Sebris)

Sinolē Gaujas krastos dzimušais leģendārais aktieris Kārlis Sebris 65 no sava deviņdesmit četrus gadus garā mūža, veltījis teātrim savā vienīgajā darbavietā Latvijas Nacionālajā teātrī. Viņa kontā ap 200 teātrī nospēlētu un 40 Rīgas un citu PSRS kinostudiju filmās atveidotu lomu. Pamatīgs un stabils ne tikai pēc izskata, bet arī pēc rakstura, sabiedrības vērtējumā goda cilvēks, patiess meistars, kas savu dzīvi pratis veidot saskaņā ar sevi, ar savu dzimto novadu, ar visu Latviju.

Pasaulē nācis Sinoles pagasta rakstveža ģimenē,  kā pats saka,  ar kristāmā traukā pasmeltu Gaujas ūdeni kristīts, varbūt tādēļ visu mūžu īpaši tuva dzimtā puse Sinolē, Tirzā, Lizumā, Velēnā. Tirzas tautas namā skatīta skolēnu izrāde kļūst par pirmo sastapšanos ar teātra brīnumu. “Tu sēdi tumsā un raugies gaismā, un tā gaisma ir skatuve!” Iespaids tik satriecošs, kādu nekad vēlāk savā dzīvē neatceras piedzīvojis.

Jaunekļa gados pēc Cesvaines ģimnāzijas beigšanas vecākiem šķiet, ka puisim pats piemērotākais būs zemkopja amats, tādēļ sūta skoloties uz LU Lauksaimniecības fakultāti. Kārlis mēģina, taču teātra aicinājums izrādās stiprāks. Tā vietā, lai kaldinātu lauksaimnieka prasmes, jauneklis itin bieži vakaros redzams Dailes teātra balkonā jūsmojam par kārtējo izrādi. Studijas pārtraucis, puisis atgriežas mājās. Doma par teātri neliek mieru, un viņš iesaistās Tirzas teātra kopas iestudējumos. Atzinīgais skatītāju vērtējums ļauj izšķirties par sava ceļa izvēli dzīvē.

Seko mācības Zeltmata un Ernesta Feldmaņa dramatiskajos kursos, un jau 1938.gadā viņu, 2.kursa studentu, uzņem Nacionālajā teātrī. Ne viss notiek tik spīdoši, kā sākotnēji iztēlots. Pirmos desmit gadus viņš nosauc par saviem zeļļa gadiem teātrī. Jāspēlē nenozīmīgas statista lomiņas.  Vai gan tobrīd viņam pat pārdrošākajos sapņos varētu prātā ienākt doma, ka pēc gadiem pietiks uznākt uz skatuves, lai skatītāji viņam jūsmīgi aplaudētu? Vēlāk viņš pauž savu atzinumu, ka “ienākt teātrī nav grūti, bet palikt tajā – tas ir darbs”. Lūzums notiek 1948.gadā ar Vīskreļa lomu Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”. Tālāk jau cita pēc citas nāk lomas, kas sajūsmina plašo teātra publiku: Hamilkāra kungs, Bernards Šovs “Mīļajā melī”, Indrānu tēvs, Kihnu Jens, Kolā Brinjons un daudzas, daudzas citas. Kino cienītājiem viņa vārds saistās ar atveidotajām lomām spēlfilmās “Kapteinis Nulle”, “Purva bridējs”,”Pie bagātās kundzes”, “Nāves ēnā”,  “Vella kalpi”, “Klāvs Mārtiņa dēls”,  ...

Teātra kritiķe Silvija Radzobe viņu nodēvēja par “izcilu reālistu ar smalku romantiķa dvēseli”, bet teātra kolēģi meistara deviņdesmitgadē novērtēja viņa devumu ar šādiem vārdiem: “Ar Kārļa Sebra vārdu Latvijas teātra vēsturē saistās vesels laikmets. Personības spēks, nozīmība un maģiskais starojums, aktieru meistarības augstākā raudze un artistiskums, radoša dvēsele, bez kuras aktieris nemaz nav iedomājams, atbildība savas tautas, savas mākslas, sava teātra priekšā – tā varētu raksturot mākslinieka raženo ceļu dzīvē un mākslā.” Godam nopelnīts par mūža ieguldījumu teātra mākslā ir 1995.gadā piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis.

Nevar nepieminēt lieliskā meistara īpaši silto attieksmi pret savu dzimto pusi un ļaudīm, par kuriem apjautājies katrā izdevīgā brīdī. Ar siltumu par to savās atmiņās dalās mūsu novadnieks Raitis Apalups: “Reiz sarunā par izbraukātajiem tālajiem ceļiem un redzētajām vietām Kārlis Sebris teica: “Kad Smiltenes krustojumā nogriežos no Pleskavas šosejas un braucu pa “Šņores ceļu”, alkšņi sāk smaržot labāk par svešzemju krāšņajām magnolijām.”” Lasītājs jau noprot, ka šis ceļš ved uz Kārlim Sebrim sirdij tuvām un mīļām vietām — viņa dzīves sākums ir Sinolē, dzīvots, strādāts Lizumā, Tirzā, Velēnā; šis ceļš ved uz Gaujas un Tirzas krastiem, uz “Jēricām”, kur bērnībā basām kājām mīdīts zaļais, mīkstais pagalma mauriņš. Un arī uz klusajiem Sila kapiem, kur guldīti tēvs un māte.

Avoti: