Publicēts: 08.11.2022.
(16.01.1905 – 02.03.1981)
att

Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jautāja:
– Kāpēc tu raudi?
– Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā, – es atbildēju.
– Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es slienos atkal uz augšu un turpinu augt, – teica zāles stiebrs. Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.

(A.Sakse “Zāles stiebrs”)

Tik tieši un konkrēti, tik dziļi un emocionāli, tik vienkārši un dzīvesgudri Lejasciemā dzimusī rakstniece Anna Sakse uzrunā savu lasītāju ar vārdiem, kas no sirds nākuši, un uz sirdi aizceļo, lai paliktu, iesakņotos un kļūtu par spēcinošu pārliecību mirkļos, kad ikdienišķais smagums, iemeties plecos, cenšas noliekt līdz zemei uz bezdibeņa malas balansējošo pašapziņu. Ja “Pasakas par ziediem” būtu vienīgais, ko rakstniece savā dzīvē radījusi, arī tad viņas mūža grāmata būtu tā vērta, lai to guldītu līdzās citām Goda bibliotēkas plauktā.

Annas Sakses dzimtā puse ir Lejasciema “Lauzu” mājas. Vecāki kopj savu nelielo zemes pleķīti, kura tā vien pietiek, lai pabarotu, apģērbtu un palaistu skolā savus četrus bērnus un parūpētos arī paši par sevi. Lai cik daudz darba un rūpju prasa ikdiena, ģimene prot saglabāt gaišumu: tēvs lasa grāmatas, spēlē šahu, aizraujas ar dārzkopību, ieliek mīlestību pret dabu arī mazajā Annā, māte prot vācu valodu un labprāt dzied, arī vecātēva prāts glabā daudz pasaku, kuras pa vienai vien tiek ritinātas garajos ziemas vakaros.  Tādā pašā garā tiek audzināti arī bērni. 

Annas izglītības pūrā mācības Augulienas trīsgadīgajā pagastskolā, tad vēl trīs gadi Lejasciema sešklasīgajā ministrijas skolā. Anna iemīl grāmatas un kļūst par čaklu lasītāju Lejasciema labdarības biedrības bibliotēkā. Sagadās tā, ka 1920.gadā Lejasciemā atver reālģimnāziju. Tā ir sava veida izraušanās, jo citādi vecākiem nebūtu tik daudz līdzekļu, lai meitu sūtītu skoloties tālās skolās. Četrus gadus (līdz 1924.gadam), mācoties reālģimnāzijā, Anna darbojas skolas literārajā žurnālā “Pirmie stari”, spēlē skolas teātrī un raksta savus pirmos dzejoļus. Pēc skolas gadu pavada “Lauzās”, lai sapelnītu naudu studiju uzsākšanai Latvijas Universitātē.

Seko 2 studiju gadi Filoloģijas un filozofijas fakultātē, bet tad mācības nākas pārtraukt vairāku iemeslu dēļ. Līdzekļu trūkums, paliekot bez stipendijas, liek pieņemt tulkotājas (vēlāk korektores) vietu laikrakstā “Pēdējā Brīdī” (1927 – 1936). Redakcijā strādā dzejniece Paulīna Bārda, ar kuru izveidojas draudzība mūža garumā. Šis ir laiks, kad aizsākas nopietna interese par literāro jaunradi, līdzdalība “Zaļās vārnas” literārajos vakaros un parādās pirmie presē publicētie dzejoļi.

Seko laulība, ģimenes dzīve, meitu nākšana pasaulē, tad neprognozējamie kara gadi un evakuācija kopā ar vīru uz Kirovu, darbs laikrakstā “Cīņa”, paralēli top romāns “Darba cilts” par lauku sievietes grūto eksistences cīņu. 1945.gadā Annai Saksei tiek piešķirts Latvijas PSRS Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums. Pēckara periodā rakstījusi stāstus, romānus, galvenokārt atspoguļojot tajos politiskās un ekonomiskās norises laukos pirmspadomju un kolektivizācijas laikā. Kā atzinību saņēmusi PSRS valsts prēmiju. Daudzas stāstu un pasaku grāmatas viņa veltījusi bērniem, bet pati iemīļotākā tautā – pasaku grāmata lieliem un maziem lasītājiem “Pasakas par ziediem” (1966).

Ierosme radusies pavisam nejauši: pašā vasaras vidū, braucot uz “Lauzām”, krietnā pievakarē izkāpusi no vilciena Galgauskas stacijā. Labs gabals ejams cauri mežam: vienas krustceles, tad otras, trešās – un rakstniece saprot, ka ir nomaldījusies. Gājusi uz labu laimi cauri tumstošajam silam, līdz nonākusi meža pļaviņā, no kuras cēlusies reibinoša naktsvijoļu smarža, liekot raisīties fantāzijai. Tā radusies pirmā pasaka par naktsvijoli, tai sekojušas visas pārējās.

Nu jau vairākas paaudzes lasa šīs pasakas un katrs tajās atrod savu pievilcību un gudrību. Jete Užāne par tām teic tā: “Sakses ziedu pasakās ir visa pasaule. Cilvēki pārvēršas ziedos, un no ziediem skan cilvēka balss. Tu vari paraudāt, vari pasmieties. Izjust, kā dvēsele zied.” Bet Saulcerīte Viese, vērojot ziedu bagātību rakstnieces Mežaparka mājā, secina: ”Nozied ziedi, izgaist krāsu un smaržu bagātība. Aiziet cilvēki ar saviem likteņiem, bēdām un priekiem. Bet pasaka paliek. Un līdz ar pasaku – viss labais un smejamais, saudzējamais un apkarojamais. Zied pasaku naktsvijole grāmatā, un mēs saņemam negaistošo iztēles burvību.”

Avoti: