Publicēts: 08.11.2022.
(15.04.1934 – 13.04 2017)
att

Latviešu Mikelandželo – tā kāds japāņu tēlnieks nodēvējis Jaungulbenē dzimušo Induli Ojāru Ranku, ko mēs, latvieši, vislabāk pazīstam kā Turaidas Dainu kalna un Dziesmu dārza divdesmit sešu skulptūru autoru. Gulbenes novada ļaudīm nekur tālu nav jāiet, lai sastaptos ar izcilo tēlnieku:  Tirzā, Novadnieku birzī, var aplūkot akmeni, kam dots nosaukums “Asni”, Gulbenes novada bibliotēkas priekšā – skulptūru “Rotaļa”, stacijas skvērā – meistara darināto pieminekli represētajiem, Gulbīša skolas priekšā – mākslinieka skolotājam Alfrēdam Vārdaunim par godu darināto piemiņas akmeni, bet Gulbenes evanģēliski luteriskās baznīcas apmeklētāji var skatīt I.Rankas 1958.gadā gleznoto altārgleznu, kurā redzams saules staru apmirdzētais Jēzus Kristus droši soļojam pa ūdens virsmu.

Jaungulbenes pagasta “Salasakas” ir Induļa Rankas dzimtās mājas. Vecākiem tās tika piešķirtas pēc Pirmā pasaules kara, lai varētu izveidot tur nelielu jaunsaimniecību. Ar lielu siltumu tēlnieks atceras pirmos septiņus sava mūža gadus piecu bērnu ģimenē. Atmiņā lielais ābeļdārzs aiz mājas, stiklotā veranda tās priekšā, no kuras paveras skats uz mātes ierīkoto košuma krūmu un puķu dārzu. Kopts zālājs ar grantētiem celiņiem un baltu karoga mastu tā viducī. Kā vēlāk atzīst pats mākslinieks, tad vecāku ieaudzinātā nepieciešamība kopt vidi, kurā dzīvo, un dziļais dabas starojums bērnībā iespaidojis visu viņa turpmāko pilsētnieka dzīvi. Kara un tam sekojošie piespiedu kolektivizācijas gadi ieviesa savas izmaiņas. Nenācās viegli vecākiem izskolot prāvo bērnu pulciņu, tomēr tika darīts viss, lai laba izglītība kļūtu par ieguldījumu nodrošinātai nākotnei. Tādēļ pēc Gulbīša septiņgadīgās skolas beigšanas, ņemot vērā noslieci uz zīmēšanu,  sekoja mācības Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā (1948 – 1953).

Rozentāļus viņš beidza ar izcilību un bija viens no trim absolventiem, kas Mākslas akadēmijā tika uzņemti bez iestājpārbaudījumiem.  Akadēmiju beidzot (1959), mākslinieks ieguva profesionāla gleznotāja diplomu. Raksturojot šo laiku, mākslinieks norāda uz savu padziļināto interesi par tautas vēsturi un folkloru. “Toreiz jau citādākas iespējas, kā apliecināt mūsu tautas pastāvēšanu, nebija. Oficiālā māksla prasīja dzīvi attēlot uzpūsta padomju patriotisma garā. Negribēju gleznot neīsti smaidošus cilvēkus. Tas bija blefs, tālu stāvošs no mākslas, biju tāds naivi godīgs un tā liekuļot nevarēju.” Sekoja darba gadi Mākslinieciskās konstruēšanas birojā, kombinātā “Māksla”, līdzdalība mākslas izstādēs, un 1962.gadā Indulis Ranka tika uzņemts par biedru Latvijas Mākslinieku savienībā.

Kopā ar mācību laiku glezniecībai tika veltīti 20 gadi. Kādā no intervijām vaicāts, kādēļ no glezniecības pārgāja uz tēlniecību, Indulis Ranka atbild: “Te varu apmierināt savu tieksmi uz monumentālismu – glezniecībā sienas man neviens neatvēlēja. Tēlniecībā – brīva daba, brīvi materiāli.”  Viņa tēlainās domāšanas pamatā skaidri iezīmējas latviešu folklorā smeltās atziņas par dabu, par cilvēka mūža gājumu, par labo un ļauno, par spēku un daili. Pats sevi uzskatīja par sapņotāju, par romantiķi līdz kaula smadzenēm.

Kad 1970.gadā saņēma zemes gabalu Mārupītes apkārtnē, uzcēla māju, sāka tur kalt akmeņus un veidot skulptūru dārzu, ko nosauca par savu Ulamulu. Viņš uzskatīja, ka tikai dabā akmens var sākt runāt savā neatkārtojamajā balsī. ”Manā uztverē katrs akmens bluķis ir vienreizējs, neatkārtojams uz mūsu planētas. Katram ir tūkstošgadīga biogrāfija. Vai jūs varat iztēloties, kā ritējis akmens mūžs, kamēr no asas Skandināvijas kalnu atlūzas, radzes tas kļuvis par maigi apaļīgo, smagi dinamisko būtni? Kādi spēki ar viņu un pret viņu darbojušies, kādi vēji pār to brāzušies kopš aizlaikiem? Par to domājot, sirds kļūst neizturami pilna, dižuma apjēgsmes pārņemta un dzen darboties, meklēt, pētīt, sijāt, dalīt, vienot – radīt.”

Ap 1985.gadu nāca ierosme piedalīties piemiņas vietas radīšanā Krišjāņa Barona 150 gadu dzimšanas dienas atcerei Turaidā. “Laukakmeņu bluķi, kas no Leduslaikmetiem te gulējuši mūsu zemītē, bija ne tikai mans tēlniecības materiāls. Es katrā no viņiem saskatīju dziļu īpatnību, personīgu raksturu, jo viņi, šļūdoņu izauklēti, ūdeņu apglaudīti, pavadījuši mūsu senču dzīvi visās tās norisēs. Tagad manas bezgalīgi karstās gribas un vēlmes iespaidoti, viņi caur manu muskuļu piepūli, ar maniem sviedriem un asinīm, kļuvuši par maniem upurakmeņiem. Un tad bija svarīgi tos ieaudzēt atpakaļ dabā, no kurienes tie nākuši.”  Tā tapa Dainu kalns un Dziesmu dārzs – piemineklis latviešu tautas mentalitātei, būtībai, piemineklis viņam pašam. Tā ir vērienīgākā viena autora ekspozīcija, kurā 26 darbi apvienoti vienkopus un veltīti mūsu tautas dzīvesziņai. Mākslas zinātniece Ruta Čaupova uzskata, ka “Dainu kalns ir bijis un joprojām ir vislielākais Atmodas laika kultūras radījums – visas tautas kultūras simbols un kultūras veidojums”.

Induļa Rankas darinātās skulptūras var sastapt arī citviet Latvijā (Indrā, Smiltenē, Gulbenē), kā arī tālu aiz tās robežām - Moldāvijā, Vācijā, Kanādā, Japānā un kādi 25 darbi atrodas privātā skulptūru dārzā Norvēģijā, Stavangerā. “Nevaru katram iedot gabaliņu maizes, bet es rādu, ka akmeņi ir lieli un stipri, tos nevar tik viegli nogrūst malā” – tā par savu mākslinieka sūtību teic pats meistars.

Mākslinieka radošais sniegums guvis augstu novērtējumu. Indulis Ranka apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu, Norvēģijas Karalistes Sv.Olafa ordeni, Lielo folkloras balvu, pagodinošiem tituliem un atzinībām.

Avoti: