Publicēts: 08.11.2022.
(15.04. 1937 – 14.12.2000)
att

Tā vien šķiet, ka būtu pieticis ar ar vienu pašu nospēlēto Edgara lomu filmā “Purva bridējs”, lai Rankas pusē dzimušo talantīgo aktieri Uldi Pūcīti atcerētos vēl šobaltdien. Taču mūžā nospēlēto lomu skaits ir bagātīgs.  Kino lomas viņu padarīja slavenu arī ārpus Latvijas robežām. Viņu aicināja filmēties daudzās PSRS kinostudijās. Uldis Pūcītis, atsakoties no teatrālisma, bija radījis savu spēles stilu, un tas izrādījās ekrānam vistuvākais un vispatiesākais. Latvijas kinematogrāfā nozīmīgākās lomas ir Edgars “Purva bridējā” (1966) un Cēzars Kalniņš  filmā “Elpojiet dziļi” (1967). Šīs filmas ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā. Ulda Pūcīša spējas izpaudās ne tikai aktiermākslā, bet arī režijā. Lielā Kristapa balvu ieguvušajai TV filmai “Izpostītā ligzda” (1998) viņš ir gan režisors, gan scenārija autors. Ar plašu vērienu un pārgalvību apveltītais mākslinieks bija īpašs, jo dziļi skarbajos padomju varas laikos atļāvās to, ko daudzi nepieļāva pat domās.

Aktiera Ulda Pūcīša saknes ieaugušas Rankas pagasta “Strautiņu” mājās. Tēvs – zemnieks, kurš pieprata gan ragavas un ratus iztēst, gan logus un durvis uzmeistarot. Mammu vecākie rancēnieši vēl atceras kā skaistu segu audēju. Vasarās viņu māja ziedējusi vienās puķēs.  No trim brāļiem Uldis bijis vidējais. Kā tolaik visi lauku puikas, viņš gan ravējis, gan ganos gājis, pratis gan zemīti art, gan sēt un pļaut. Bērnība nav bijusi viegla, jo drīz vien sācies Otrais pasaules karš, pēc tam – padomju okupācija un smagie pēckara gadi. Tēvs, būvējot galdnieka darbnīcu, droši vien domāja, ka dēli paaugušies būs viņa darba turpinātāji.

Rankas septiņgadīgajā skolā Uldis bija centīgs un kārtīgs zēns, teicamnieks. Ar lielu prieku pēc gadiem viņš atceras savu skolotāju Arvīdu Puponu, kas pratis iemācīt dziedāt un dzejoļus lasīt. Taču no 13 gadu vecuma Uldis sevi dēvē par rīdzinieku. Viņš izvēlējās mācības turpināt Rīgas pedagoģiskajā skolā un 17 gadu vecumā dabūja pirmo četru klašu skolotāja un pionieru vadītāja diplomu. Tam sekoja norīkojums darbā uz Aizputes septiņgadīgo skolu, kur uzticēja būt par pirmās klases skolotāju un audzinātāju.

Tas gan ilga tikai vienu gadu. Uldis šos savus jaunības gadus atceras kā mukšanu no slavenās Padomju armijas. Tā kā studentus armijā neņēma, tad izvēle krita uz studijām Filoloģijas fakultātē. Mācīties Uldim patika, grāmatas lasīt arī, bet dzejot vai iemēģināt roku rakstniecībā, kā to darīja daudzi viņa studiju biedri, to ne. Tāpēc, kad tika izsludināta uzņemšana Teātra fakultātē, viņš, sirdij drebot, pieteicās un, pašam par brīnumu, 1956.gadā kļuva par J.Vītola Konservatorijas Teātra fakultātes studentu. Studenta gados dzīvoja kopmītnēs vienā istabiņā ar Jāni Streiču, kurš savās atmiņās atceras Uldi kā fenomenālu lasītāju: “Viņš lasīja, rija grāmatas. Naktī viens biezs romāns. Es aizmiegu, Uldis lasa.”

1960.gadā Latvijas valsts konservatorijas diploms vēsta, ka Uldis Pūcītis kļuvis par profesionālu aktieri. Par savējiem Uldis Pūcītis sauca gan Liepājas teātri, kur iesāka savas skatuves gaitas, gan Dailes un Jaunatnes teātrus Rīgā.  Sešdesmito gadu sākumā teātrī ienāca jaunais aktieru vilnis, kas noraidīja līdzšinējo teatrālismu, ārišķību un piepacelto spēles stilu. To nepieņēma arī Uldis. Daba viņam bija devusi daudz. Viņam nebija divreiz jāuznāk uz skatuves, lai viņu pamanītu. Garš, slaids augums, laba balss, režisoriska domāšana par savām lomām. Spilgtākās no tām teātrī – Lāčplēsis “Ugunī un naktī” (1965), Pičs “Motociklā” (1967), titulloma “Ivanovā” (1975), titulloma “Pērā Gintā” (1979), Dzejnieks “Mūžības skartajos” (1987).

Taču raksturs aktierim nebija no vieglajiem. Uldis bieži rīkojās spontāni, varēja uzliesmot, kļūt kategorisks. Viņš jutās pārāk brīvs un neatkarīgs, un tādā ziņā bija galīgi nepiemērots aktiera profesijai. Draugs Āris Rozentāls savu amata biedru raksturojis šādiem vārdiem: “Visu mūžu viņš necieta liekulību, melus, izlikšanos. Toreizējā iekārta bija viņam kā bullim sarkana lupata. Visa darbība teātrī padomju laikā bija balstīta uz protestu. Viņš bija varonis protestētājs, dumpinieks. Viņš bija edgariskākais no Edgariem, ko esmu sastapis. Tāpēc viņš tik lielu iespaidu atstāja filmā, jo tā bija viņa būtība, ko viņš tur spēlē.”

Tas izpaudās arī ikdienas dzīvē – no vienas puses vīrišķīgs, atklāts, no otras – iekšējo konfliktu plosīts. Kādā no intervijām pats par sevi Uldis Pūcītis saka tā: “Neesmu sapņojis ne par lielu bagātību, ne par lielu slavu, ne par lielu karjeru. Dzīve man pati ir nākusi pretī, tikai bieži vien neesmu mācējis tās doto saņemt.” Par viņa atveidoto Pēru Gintu teātra kritiķis Gunnars Treimanis spriedis: “Pērs Gints bija paša aktiera grēksūdze, izmisums par velti vadītām dienām un tomēr mūžīgām slāpēm pēc kodola, harmonijas, pamatvirziena, ko līdz mūža galam neatrast.” Tātad līdzīgu izjūtu Uldis Pūcītis nesa cauri arī pats savai dzīvei.

Neraugoties uz to, ka mūža nogalē talantīgais aktieris iztikai pelnīja ar bulciņu pārdošanu Āgenskalna tirgū, viņš nebeidza sapņot par to, ka vajadzētu veidot filmu par Valda “Staburaga bērniem” un iestudēt Blaumaņa “Indrānus”. Godu teātra mākslas cienītāju acīs viņš nekad nav zaudējis. To apliecina arī dzejnieka J.Petera teiktais: “Īpaša cieņa man pret šo noturīgo mākslinieku un dzīvē pretrunīgo cilvēku arī tāpēc, ka pat no savu vājību edgariskajām dzelmēm viņš pratis iznirt ar saujā sažņaugtu gliemežvāku, ne irstošu smilti.” Talantīgi darbi un godīga sirds – vai vairāk iespējams savai tautai dot?

Avoti: