Druvēnieša Jēkaba Poruka mūžs ir ciešām saitēm saistīts ar mūziku. Apbrīnojama ir viņa vispusība šajā mākslas laukā: kritiķis un esejists, pedagogs un komponists, savā jaunradē izpaudies galvenokārt kora un solo dziesmā, tautasdziesmu apdarē un klaviermūzikā. Aktīvās darbības laiks Latvijā – no 20.gadsimta divdesmitajiem gadiem līdz četrdesmito gadu vidum, pēc tam līdz mūža beigām emigrācijā Vācijā un ASV.
Viņa dzimtene ir Druvienas pagasta “Lieltrušļu” mājas. Interesi par mūziku, kā pats raksta atmiņās, mantojis no vecākiem — mājās bijušas klavieres, tēvs spēlējis korāļus un dziesmas, bet māte – vijoli. Mācības uzsācis Druvienas un Palsmanes pagastskolā, tad mācījies Jaunpiebalgas draudzes skolā, bet no 1910. līdz 1914.gadam vecāki sūta dēlu Rīgas pilsētas reālskolā. Šajā laikā nobriest vēlēšanās kļūt par E.Dārziņa skolnieku, taču tas neizdodas komponista nāves dēļ. Vecāku draugi iesaka Jēkabam turpināt izglītoties tā laika gaismas citadelē – Sanktpēterburgā. Tā arī notiek, un, vecāku atbalstīts, Jēkabs trīs gadus (1914 – 1917) studē Pēterpilī inženierzinātnes, vēlāk filozofiju.
Pie mūzikas viņš atgriežas Latvijā, kad paralēli tehniska rakstura maizes darbam 1919.gadā uzsāk studijas jaundibinātajā Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasē, ko pabeidz 1923.gadā. Studiju laikā uzsāktās skolotāja gaitas Poruks 1927.gadā nomaina pret mūzikas teorijas pasniedzēja vietu 1.Rīgas Mūzikas institūtā un uzsāk mūzikas kritiķa darbību.
Septiņus gadus J.Poruks bija Nacionālās operas dramaturgs un tad operas direktors (1936 – 1940; 1941 – 1944). Darbojās arī par mūzikas recenzentu laikrakstos. Pēdējos neatkarības gados bija Skaņražu kopas vicepriekšsēdis un konservatorijas docents: pasniedza akustiku, solfedžo, elementārteoriju, harmoniju, formas analīzi.
Otrā pasaules kara beigās 1945.gadā devās trimdā uz Vāciju, kur uzturējās Fišbahas latviešu bēgļu nometnē un aktīvi iesaistījās sabiedriskajās norisēs: bija Latviešu Centrālās padomes loceklis, lektors Fišbahas Tautas augstskolā, Fišbahas nometnes latviešu komitejas priekšsēdis, viens no Fišbahas novada dziesmu svētku organizatoriem.
1949.gadā kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV, Kalamazū, kur veica ar mūziku nesaistītus pienākumus (strādnieks fabrikā) un rakstīja atmiņu stāstus. 1963.gadā pēc ilgas un grūtas slimības Kalamazū slimnīcā noslēdzās viņa mūžs.
Jēkabs Poruks savā radošajā pūrā atstājis ap 30 solo dziesmu un 40 kora dziesmu, tautasdziesmu apdares balsij un klavierēm, kā arī instrumentālās mūzikas darbus (klavieru miniatūras). Literāro darbu jomā minama eseja par Jāzepu Vītolu “Vientulis burzmā” (Lībekā, 1948) un atmiņu grāmata “Ciemošanās” (Stokholmā, 1963), kas veidota kā savdabīgi un filigrāni izstrādāta slavenu Latvijas un ārzemju mūziķu portretu galerija.
Avoti:
- Attēls: Līga Landsberga, 2016
- Latvijas Mūzikas informācijas centrs. Jēkabs Poruks https://www.lmic.lv/lv/komponisti/jekabs-poruks-1644#!/
- https://www.latviansongfestfund.com/jekabs-poruks/
- Gulbenes bibliotēka. Jēkabs Poruks. https://www.gulbenesbiblioteka.lv/lv/novadnieki/muziki/poruks-jekabs-1895-1963-muzikis-komponists