Publicēts: 08.11.2022.
(20. 03.1928 – 24.03.2020)
att

Kas tur dūc kā zemes bite,

Zemu, zemu lidodama,

Šalc kā vilnis putām baltām,

Skriedams pretī smilšu krastam?

- Tā ir dziesma – tava, mana,

Kas prot skanēt tūkstoš mēlēs.

(Vija Poļaka-Rikveile)

 

Brīnums rodas tad, kad notiek tā, kā parasti nenotiek. Visbiežāk dzejnieki atzīst, ka pirmie dzejoļi radīti jau agrīnajos skolas gados. Kalnienas pusē dzimušajai Vijai Poļakai-Rikveilei ir citādi – pie viņas dzeja ieradās atmodas laikā, kad pašai bija jau ap septiņdesmit. Brīdī (24.08.2020), kad novada Goda bibliotēkas krājumam tiek pievienota viņas mūža rakstītā grāmata, dzejnieces  plauktā rindojas jau pieci pašas radīti dzejoļu krājumi: “No avota man auga dziesma” (1999), “Dvēsele ceļā” (2001), “Atspulgi” (2005), “Silts mīļums” (2016) un “Vēju balsis atmiņu valsi griež” (2018).

“Tā ir Dieva svētība, kas pārlija pār mani, mudinot rakstīt dzeju. Sajutu iekšēju nepieciešamību rakstīt un to daru. Skaistais Atmodas laiks aizgājis, kad emociju gūzmā sākās manas dvēseles atvēršanās svētki: kad sāpēja, vai prieks bija par visu... Tad kāds iekšējais dzinulis manī sāka tiekties izplūst telpā – bija jāsāk rakstīt,” tā par savas dvēseles dziļāko radošo nepieciešamību teic pati dzejniece.

Vijas dzejoļos nav pasauli satricinošu atklājumu, drīzāk tajos ir mierīga, gaiša un klusināta saruna ar dabu, pilsētu, balto dievnamu un cilvēkiem līdzās. Tā ir kā meditācija par to, kas ārējā pasaulē un kas iekšējā, par to, kādēļ mēs esam šeit, no kurienes nākam un kurp ejam, par laiku, telpu un mūžību. Un, kad dzeja sastopas ar mūziku, tad piedzimst dziesma. “Neprotu nošu rakstu, tāpēc melodiju ieskaņoju audiokasetē. Esmu laimīga, ka manas dziesmas ir gājušas tautā, ka tās patīk un dzied," tā Vija par savām komponētajām dziesmām.

Vijas dzejā rodama atbalss vai no visiem dzīves posmiem:  bērnības takām Kalnienā, skolas gaitām Madonā, Kalnienā, Gulbenē, Litenē, kara gados zaudēto sapni kļūt par skolotāju, cilvēkiem, kas bijuši līdzās gan darbā (Apdrošināšanas inspekcijā, vēlāk – sakaru sistēmā un PMK-11 Stāķos), gan mājās. Vija vienmēr bijusi sabiedriski aktīva, būdama draugos ar dziesmu, iesaistījusies kora dziedāšanā un vokālajos  ansambļos.

Atklājot sava gara dziļāko būtību, Vija apgalvo: ‘’Ja cilvēkā ir mīlestība – tā cēlā Dieva mīlestība visam, tad tā ir augstākā vērtība, kas cilvēkam var būt, lai mīlestībā dzīvotu gan ģimenei, gan tautai, gan visai pasaulei!’’ Lai Vijai mūsu paldies par spēju dalīties ar to, kas bagātīgi uzkrāts, mūžu dzīvojot.

Kas gan modinās un vēlēs

Skaņām ieskanēt no jauna?

Pašam jājūt Tēvu zeme,

Jāapbur ar jūras smaržu.

Rodot gliemežvāku krastā –

Ieklausies, kāds vējš šalc mastā!

Sajutīsi, kā dzimst dziesma

Viļņa skrejā, bites dejā…

Tevī pašā dziesma rasta,

Skan kā teika neparasta.

(Vija Poļaka-Rikveile)


Avoti: