Publicēts: 08.11.2022.
(19.05.1903 – 12.06.1998)
att

“Ir jāraksta, ir jāslavē šis cilvēks, kurš bijis uzticīgs savai ticībai un ticībai Latvijas nākotnei.”

Londonas Latviešu kora vadītāja, diriģente

 Lilija Zobens

Ap 80 kora dziesmu, 4 kantātes (trijas no tām ar A.Eglīša tekstu), apmēram 40 solo dziesmas un daudz instrumentālo skaņdarbu – aptuveni tāds ir Lejasciemā dzimušā komponista, pedagoga, diriģenta, vijolnieka, ērģelnieka, muzikāli sabiedriskā darbinieka, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Tautas Balvas laureāta un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Goda profesora Helmera Pavasara atstātais mantojums.

Deviņdesmit pieci nodzīvotie mūža gadi divos posmos dalāmi: pirmais četrdesmits dzimtenē, pārējie –  šķirti no tās, kuru nācās vien sirdī un domās glabāt, cerībā, ka kādreiz atgriezīsies. Kā pats izteicās, Latvija bija viņa mājas, Vācija un Anglija – zemes, kur dzīvoja. Valmieras mācītāja un prāvesta Eduarda Pavasara ģimenē viņš ir viens no septiņiem bērniem. Pie Gaujas pavadītie jaunības gadi ievilkuši romantisma stīgu arī visā viņa daiļradē.

Muzikālo izglītību ieguvis Cēsu un Valmieras mūzikas skolās un Latvijas Konservatorijā no 1921.gada, absolvējis profesora J.Vītola kompozīcijas klasi (1928),  profesora Ā.Meca vijoļspēles klasi (1930), no 1936. līdz 1938.gadam studējis J.Mediņa diriģentu klasē. Tādējādi ieguvis vispusīgas zināšanas un pieredzi daudzās mūzikas nozarēs.

Trīsdesmitajos gados Helmers Pavasars aktīvi darbojas Vidzemē, rosinot gan Valmieras, bet jo sevišķi Cēsu mūzikas dzīvi. Viņš strādā par pedagogu Cēsu mūzikas skolā, dibina Cēsu simfonisko orķestri, no 1934.gada ir Cēsu Tautas konservatorijas direktors. Šai laikā top vairāki nozīmīgi darbi orķestrim, Koncerts vijolei, Variācijas par “Tev mūžam dzīvot, Latvija”. Laikā no 1940. līdz 1944.gadam viņš ir teorētisko disciplīnu docents Latvijas Konservatorijā.

Karš pārvelk pāri svītru visiem radošajiem plāniem un iecerēm. Kā daudzi inteliģences pārstāvji, arī Pavasaru ģimene spiesta 1944.gadā Latviju pamest un doties svešumā. Vispirms rada patvērumu Vācijā, bet kopš 1954.gada par ģimenes dzīvesvietu kļūst Londona. Dzīvojis pieticīgā miteklī, strādājis gan Latviešu biedrībā, gan grāmatu veikalā, gan baznīcā, spēlējot ērģeles. Kā atceras meita, lai nopelnītu iztikai, nācies pat vērt krellītes pārdošanai. Lai kaut ko nopelnītu, vajadzējis savērt milzīgu kaudzi krellīšu, par to maksāti nieka graši. Taču sirdsmīlestībā visu mūžu palikusi mūzika, tajā allaž skanējusi cilvēka dvēsele un Latvijas daba. Iedvesmu savām dzimtenes mīlestības pilnajām kompozīcijām guvis, staigājot pa parku. Viņa muzikālie sacerējumi vairākkārt tikuši atzinīgi vērtēti un ieguvuši latviešu Kultūras fonda balvas. Kļūstot par Bredfordas vīru kora vadītāju, viņš atzīst, ka kora muzicēšana ir viens no tiem noteicošajiem faktoriem, kas trimdas tautiešiem ļāva saglabāt dzimtenes, latviskuma un tautas kopības apziņu. Likumsakarīgi, ka viņš bijis klāt visos Eiropas trimdas dziesmu svētkos – Ķelnē, Hamburgā, Gotlandē, visās deviņās dziesmu dienās Anglijā.  Tas tad arī tapa par ieganstu, lai mūziķi padomju gados izņemtu no visām mācību grāmatām, no visām radio un koncertu programmām.

Un, kad 1990.gadā H.Pavasars pirmoreiz atkal atbrauca uz Latviju, klausījās savu autorkoncertu Rīgā, apmeklēja Cēsis un Valmieru, Mežaparka Lielajā estrādē sēdēja klausītāju vidū XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncertā, viņš raudāja. Viņa trimdā tapušo apdari tautasdziesmai “Mazs bij’ tēva novadiņis” šai vasarā dziedāja vai visa Latvija. Cilvēku tūkstoši uzgavilēja sirmajam komponistam, kas atbraucis no Londonas, lai beidzot tiktos ar savu dziesmu, ar savu tautu. Un tā bija patiesas cieņas un mīlestības zīme sirmajam komponistam, kuram šie Dziesmu svētki  pēc vairāk kā 50 gadu ilgas prombūtnes bija atgriešanās dzimtenē.

Avoti: