Publicēts: 08.11.2022.
(08.02.1871 – 25.09.1942)
att

Tirzas puses zemnieku ģimenē dzimušais Andrievs Niedra – vēlāk rakstnieks, žurnālists, literatūras kritiķis, latviešu un vācu draudzes mācītājs, sabiedriskais darbinieks un politiķis – bija erudīta un pretrunīga personība. Viņa vārdu aizliedza pieminēt padomju varas gados, bet reabilitēja pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Ne katram rakstniekam pa spēkam 16 gadu vecumā saņemt pirmo sava radītā dzejoļu krājuma izdevumu un 41 gada vecumā kopotos rakstus piecos sējumos. Tur vajadzīgs talants. Un tāds Andrievam Niedram neapšaubāmi bija.

Andrieva Niedras ceļš līdz slavas un arī vilšanās virsotnēm aizsākas dzimtas mājās Tirzas pagasta “Dauškānos”. Zemnieku ģimenē zēns aug bez rotaļbiedriem brāļu draudzes (hernhūtiešu) reliģiskā gara ietekmē. Šeit vērojams sākums vientulības izjūtai, tieksmei norobežoties. Kā vēlāk izsakās pats Niedra, “izņemot manu mīlestību uz manu ģimeni un latvju tautas dvēseli, manī nav nekā īstāka un dziļāka par šo vientulības sajūtu, tā ir daļa no manis paša.”

Pirmo izglītību saņēma Tirzas pagastskolā (1877 – 1881), tad Tirzas (1883 – 1884) un Vecpiebalgas (1885 – 1886) draudzesskolās. Jau mācīdamies draudzes skolā, viņš pierakstīja ar dzejoļiem vairākas burtnīcas, kuras par 25 rubļiem izdevās pārdot kādam lauku izdevējam. Tā tapa viņa pirmais dzejoļu krājums “Pirmās ziedoņa vēsmas” (1887), par kuru honorārā saņēma 5 rubļus. Tie kopā ar iepriekš nopelnītajiem  tad arī tapa par pamatkapitālu, ar kuru viņš aizgāja pasaulē. Pēc pāris Rīgas ģimnāzijās pavadītiem gadiem viņš kā eksterns 1890.gadā ieguva abitūrijas diplomu Jelgavas ģimnāzijā.

Agri bez tēva palikušais zemnieka dēls sapņo par studijām Tērbatas universitātē. Tērpies mātes austajā vadmalas uzvalkā, viņš 1891.gadā realizē savu sapni un top par Teoloģijas fakultātes studentu. Lai arī topošais teologs dzīvo vientuļi un pieticīgi ar 15 rubļiem mēnesī,  materiālo grūtību dēļ nākas laiku pa laikam studijas pārtraukt, lai sapelnītu naudu tālākām mācībām. Viņš strādā par mājskolotāju Ventspils apriņķa Puzenieku muižā pie barona Oskara Grothusa, un tas lielā mērā ietekmēja viņa uzskatu sistēmu.

Pēc studiju beigšanas 1899.gadā Niedra nevarēja atrast mācītāja vietu un par viņa pamatdarbu kļuva žurnālistika un literatūra. Žurnāls “Austrums”un laikraksts “Pēterburgas Avīzes” sāka iespiest viņa dzejoļus un stāstus. Daudzi dzejoļi vēlāk pārtapa dziesmās un izpelnījās nedalītu tautas mīlestību. (piemēram, “Dažu skaistu ziedu” u.c.). Pats galvenais rakstnieka devums latviešu literatūrā tomēr ir lielie romāni.  Vairākos no tiem viņš risinājis problēmu par latviešu inteliģences veidošanos, tās lomu tautas dzīvē. Vispārliecinošāk un visspilgtāk minētās problēmas paustas romānā “Līduma dūmos” (1900). Literatūrvēsturnieks Guntis Berelis to nosauc par nākamo stūrakmeni latviešu literatūrā pēc brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem”. Viņa aktīvā literārā darbība saistāma ar laiku galvenokārt līdz 1905.gadam.

Niedra visās savās nostādnēs bija cilvēks, kas tiecas uz mieru, labklājību un stabilitāti. Viņš kategoriski nostājās pret revolūcijām un līdzīga veida satricinājumiem. Kad 1905.gadā sākās nemieri, viņš aicināja tajos nepiedalīties. 1905.gadā notikušajā Latvijas skolotāju kongresā Niedra aicināja skolotājus pievērst lielāku uzmanību jaunatnes audzināšanai uz nacionāliem pamatiem un mazāk aizrauties ar revolucionāriem lozungiem. 1905.gada nemieru laikā viņš teica pravietiskus vārdus: “Katram, kas stājas zem sarkanā karoga, ir jāzina, ka tas neapstāsies kūpošas muižas drupās, ne arī pie nošautā policista līķa, bet tas ies tālāk: pāri tavai mājai, tavai zemei, tavai ģimenei, tavai baznīcai un pāri visai tavai dzīvei.”  Vēsture apliecināja, ka viņa antikomunistiskā prognoze bijusi vieda un piepildījusies. Niedra mudināja mācīties un strādāt, lai saimnieciskā sacensībā ar neracionālo muižas lielsaimniecību izkonkurētu to un nevardarbīgā ceļā iegūtu zemi un latviešu mazgruntniecība kļūtu par valdošo lauksaimniecības formu Latvijā.  Viņš aicināja izkopt savu nacionālo kultūru un kritiski raudzījās uz pilsētvidi un urbanizāciju kā tādu, uzskatot, ka pilsētas vidē degradējas ģimeniskās un tautiskās vērtības. 

Juku laikos, no 1917. līdz 1919.gadam, kad vēl īsti nebija skaidrs, vai vispār tāda Latvijas valsts ir iespējama, Niedra pauda uzskatu, ka vislielākais ļaunums pasaulē ir boļševisms. Bet kā Latviju nosargāt pret šo briesmīgo sērgu? Viņaprāt, vienīgā iespēja – kompromisa meklēšana sadarbībā ar vāciešiem. Viņš bija viens no pirmajiem latviešu ideologiem un politiķiem, kas izprata kompromisa nozīmi modernas demokrātiskas valsts izveidē. No 1919.gada aprīļa līdz jūnijam viņš kļuva par  ģenerāļa fon der Golca un vācu muižniecības atbalstītās Latvijas valdības ministru prezidentu, bet Niedras politiskā karjera beidzās līdz ar bermontiešu armijas sagrāvi, un pēc tam viņš emigrēja no Latvijas. Neraugoties uz to, viņš jutās kā Latvijas patriots, kaut arī viņa politiskie uzskati ievērojami atšķīrās no vairākuma.  Viņš nekad nebija vienaldzīgs pret savu tautu un tās likteni. Un, ja redzēja, ka viņa tauta novirzās uz maldu ceļa, tad stājās pretim un aicināja iet to ceļu, kuru atzina par labāko.

Niedru arestēja 1924.gada 13.decembra vakarā, un tiesa viņu pasludināja par valsts nodevēju. 1926.gadā viņu izsūtīja, jo sava laika politiskajai elitei viņš bija nevēlams. Dzimtenē viņš atgriezās tikai 1942.gadā, kad Latvija jau bija zaudējusi valsts statusu. Varam tikai minēt, vai, realizējoties Niedras centieniem 1919.gadā, latviešu tautas liktenis būtu veidojies labvēlīgāks? Vēsturnieki joprojām diskutē par Andrieva Niedras politisko darbību un lomu Latvijas nākotnei izšķirošajās 1919.gada politiskajās norisēs.

Avoti: