Publicēts: 08.11.2022.
(23.03.1899 – 23.11.1972)
att

Kā dzelteni opāli tumsā ir krāces, kas Tirzupē skan,

Tās viltīgi noraugās krastos, kur mežrozes sapņaini san…

Kā dzelteni opāli tumsā ir skanošo akmeņu zelts,

Še ziedēja bērnība mana kā auglis, kas nesašķelts.

Aīda Niedra

Tirzas krastos uzaugusī Aīda Niedra ir viena no spilgtākajām latviešu rakstniecēm 20. un 30.gadu Latvijā. Pēc tam viņas dzīve un literārā darbība turpinās emigrācijā. Sarakstījusi 30 romānus un vairākas stāstu grāmatas, apmēram 50 gadu ilgajā literārās darbības laikā dēvēta par vienu no ražīgākajām autorēm.

Aīdas (īstajā vārdā Ida) Niedras dzimtā puse ir Tirzas Āžu krogs, kuru no barona rentē viņas tēvs. Viņš interesējas par teātri, vēsturi, grāmatām un ievada šajā pasaulē arī meitu. Vēlāk savās atmiņās par bērnību rakstniece stāsta: “Es savu pagastu ļoti mīlēju, klīdu un klaiņoju pa zemnieku sētām jebkurā dienas laikā, tiklīdz jau biju iemācī­jusies lasīt. Es iegāju gan saimes, gan saimnieku istabās, pa­rakņājos grāmatu plauktiņā, tāds bij visur, un atradusi vēl nepazītu grāmatu, paņēmu, izgāju ārā un turpat dārzā pie ābeles vai celiņa malā notupos vai nometos un steigā izla­sīju iegūto stāstu vai pasaku, vai kādu reliģisku sacerējumu. [..] Tā es augu. Neviens man ne­pārmeta klaiņošanu pa svešām istabām, ne grāmatu tveršanu pa svešiem plauktiem, jo mana pagasta gals pazina Niedras Jāņa meitenes-grāmatnieces.” Māte gan cenšas meitā ieaudzināt ārišķīgu lepnību un grāmatu lasīšanu uzskata par tukšu laika tērēšanu. Toties no savas vecāsmātes Aīda daudz uzzina par tautas pagātni un dažādiem cilvēku likteņiem, ko vēlāk bagātīgi izmanto savos romānos.

Pamatizglītība tika iegūta Tirzas pagasta un draudzes skolā. Vēlāk interese par grāmatām tikai pieauga, it īpaši, mācoties Utendorfas privātģimnāzijā Madonā un Neijas ģimnāzijā Cēsīs. Cits pēc cita tika lasīti ievērojamu pasaules klasiķu darbi: Puškina, Ļermontova, Ronsāra, Zolā, Balzaka, no latviešiem  - Edvarta Virzas darbi.  Cēsīs arī pati radīja savus pirmos nopietnos dzejas darbus un negarus prozas sacerējumus.

Pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1919.gadā jauniete devās tēvam līdzi uz Rīgu pie brāļa, kurš bija iesaukts brīvības cīnītāju pulkos. Te arī palika, maizes darbu atrada Rīgas miertiesā (1919 – 1932), paralēli nodarbojoties arī ar rakstniecību. Cits pēc cita sāka iznākt viņas dzejoļu krājumi un pirmie romāni. Aīda Niedra literatūrā ienāk nevis kā atdarinātāja, bet gan kā sava ceļa gājēja. Tādēļ viņas dzeja nelīdzinās ne priekšgājēju, ne laikabiedru radītajam. Vārsmās atklājas īstas, patiesas, neviltotas un atkailinātas dvēseliskās izjūtas, kā arī prasme vērot un poētiskos tēlos atsegt Latvijas dabu.

Tomēr par Aīdas Niedras galveno darbības lauku, kurā viņa guvusi vislielākos panākumus, kļūst romāni. 1932. gadā pēc laulībām ar miertiesnesi V.Salmiņu  ierēdnes vieta tiek atstāta, lai pilnībā varētu nodoties rakstniecībai. Uz spilgti iezīmētā dzimtā novada dabas fona Aīda Niedra ataino latviešu zemnieku dzīvi un intīmo attiecību samezglojumus dažādos vēstures posmos. Daudzos darbos rakstniece  izmantojusi sava dzimtā pagasta māju nosaukumus: Dzērbeņi, Ģevi, Rijaskalni, Rūži, Troškas, Tīles, Sviķi, Liepas, Vindedzes, tomēr cilvēkiem un notikumiem ļaujot virzīties pa savas literārās iztēles ceļu. Tas pats sakāms par personāžu uzvārdiem, kas arī noklausīti Tirzā. Tirzas vārdu gan velti meklēt rakstnieces darbos, bet toties bieži sastopams Tirzas upes pietekas Azandas vārds. Daudzu Niedras darbu centrā ir sievietes tēls, un to viņa notēlojusi viskrāšņāk un dažādos toņos, sākot ar hetēru un beidzot ar lielo cietēju māti. Raksturu konflikti nereti rāda cīņu starp diviem principiem — pozitīvo, augšupceļošo un — ārdošo. Katra jauna grāmata, kas ar apbrīnojamu regularitāti seko cita citai lasītāju aprindās tiek nepacietīgi gaidīta.

1944.gada rudenī Salmiņu ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Savā autobiogrāfijā šo dzīves posmu rakstniece novērtē šādi: “Aizbēgdami mēs nebūt nezinājām, kas ar mums notiks vācu nometnēs, bet mēs bēgām ar cerību, ka sabiedroto karaspēks mūs paglābs un atbrīvos. Tā arī notika. No Vācijas dzīves mūs paglāba Amerika. Mēs sākumā dzīvojām Oregonas pavalstī, bet kad mans vīrs nomira, es ar dēlu pārcēlos uz Kaliforniju un tagad dzīvoju saulainajā Klusā okeānā pie­krastes pilsētiņā Santa Monikā un joprojām strādāju savu literāro, savu rakstnieces darbu. Gadu no gada esmu kļuvusi skarbāka, esmu ieguvusi savā darbā smalku ieroci — ironiju, bet tomēr man jāatzīstas, ka es joprojām ticu draudzībai un mīlestībai un darba vareniem spēkiem un cilvēces augšupejai. Un es ticu Latvijas valsts neatkarības atjaunotnei.”

Lai arī padomju gados Aīdas Niedras vārds un literārais veikums tika noklusēts,  neapšaubāmi, ka viņas labākie darbi ir pilnveidojuši latviešu romāna žanru un pieder pie latviešu klasikas augstākajām virsotnēm.

Avoti: