Publicēts: 08.11.2022.
(15.12.1897 – 25.04.1978)
att

Lejasciemā šūpulis kārts Zentai Mauriņai – apbrīnojamai personībai, liela gara un stipras gribas cilvēkam. Šķiet, visprecīzāk izcilās latviešu gara darbinieces būtību izdevies vārdos ietērpt akadēmiķim Jānim Stradiņam, kad Zentas Mauriņas 100.dzimšanas gadu sagaidot, ceļu pie lasītājiem uzsāka viņas Rakstu pilnīgs izdevums. “Kas tad īsti bija Zenta Mauriņa? Filozofe? Rakstniece? Literatūrkritiķe? Zinātniece? Atbilde nevar būt viena. Pirmām kārtām Mauriņa bija personība, cilvēks ar neparastu likteni, mūžu un sūtību. Taču jāatzīst, ka Mauriņas mūžs bija sāpju, miesas nevarības nepārtraukta pārvarēšana, ciešanu transformācija enerģijā, dailē, radošā darbā.”

Zentas Mauriņas mūžs ir pagājis starp noliedzējiem un dievinātājiem (vai dievinātājām). Mūža pirmajā pusē viņa uzņēmās misiju iepazīstināt latviešu lasītāju ar Eiropas literatūru un dot jaunu ieskatu arī pašā latviešu literatūrā, it īpaši romantismā, itin kā no malas, plašākā tvērienā. Viņa vērtēja Frici Bārdu, Jāni Poruku, Raini no toreizējās Eiropas augstumiem, aizsāka latviešu literatūrā esejas žanru. Ar savu dramatisko un triumfālo doktora disertācijas aizstāvēšanu viņa 1938.gadā kļuva par pirmo sievieti — filozofijas doktori Latvijā. Strādājot Mūrmuižas tautas augstskolā, tapa par tautas audzinātāju un sabiedriskās domas veidotāju.

Taču kā izcila runātāja viņa pulcināja daudz plašāku savu iejūsminātu piekritēju, pat fanātiķu pulku, bija sabiedrības, īpaši jaunatnes, uzmanības centrā, draudzējās ar Raini, Jāni Akurateru, Pēteri Ērmani, Teodoru Celmu un citiem pašiem izcilākajiem latviešu gara darbiniekiem.

Mūža otrā puse ir ļoti atšķirīga, tajā ielaužas trimdas traģika, eksistenciālisma motīvi, sāpes un vientulība, īpaši pēc uzticamā drauga Konstantīna Raudives aiziešanas mūžībā. Latviešu trimdas sabiedrībā Mauriņai bija par šauru, viņa meklēja ceļus uz lielākām tautām, sāka rakstīt vācu valodā, kļuva populāra Vācijā, Šveicē, Zviedrijā. Vērienīgas esejas un priekšlasījumi nesa atzinības, personības cildinājumus, pat Eiropas slavu, augstas godalgas. Viņa bija pirmā latviete, kas pa īstam bija iegājusi Eiropā un ievedusi Eiropā arī Latviju, laikā, kad šī vienotā Eiropa vēl tikai veidojās.

Diemžēl pārnākt Latvijā pati Zenta Mauriņa toreiz nedrīkstēja, tas bija stingri liegts. Toreiz klusējošo, stingo dzimteni sasniedza tikai nejaušas vēstules, pa nelegāli ievestai grāmatai un uz zīdpapīra pārdrukāti darbi. Varbūt daļēji latviešu sabiedrības interese par Zentu Mauriņu arī bija tā, kas mūsu neatkarības atgūšanai piešķīra smalkas, cildenas, kulturālas formas, kas padarīja tolaik jau mūžībā aizgājušo domātāju par mūsu ceļabiedri.

Tieši šī pasaulplašā skatījuma, šīs kritiskās pašanalīzes, rosinošo atziņu dēļ Zentas Mauriņas grāmatām allaž būtu jāpaliek mūsu pūrā: tās urdīs, inspirēs, liks meklēt nezūdošo mainīgajā un mānīgajā pasaulē. Tām būs ne tikai kultūrvēsturiska, bet arī aktuāla nozīme sabiedriskās domas veidošanā, vārda un domas brīvības, humānisma, optimisma avotu meklējumos, apnicības un steigas, šaurības un maziskuma pārvarēšanā.”

(Pēc J.Stradiņa “Ceļa vārdi Zentas Mauriņas rakstiem”)

Avoti: