Gulbenes zēns, vēlākais aktieris Roberts Ligers, 60.gados līdztekus darbam Dailes teātrī lika pamatus kustību teātrim “Rīgas pantomīma”. Lai arī visā savas pastāvēšanas laikā tas bija amatieru ansamblis, darbības pamatā vienmēr tika likti augsti profesionāli mērķi un uzdevumi, kas rezultātā nozīmīgi ietekmēja Latvijas kultūras dzīvi kopumā. Un Roberts Ligers bija vienīgais šī ansambļa vadītājs, režisors un gandrīz visu iestudēto pantomīmu scenāriju autors. Starp Ligera skolēniem minami tādi mākslinieki kā Alvis Hermanis, Ilmārs Blumbergs, Raimonda Vazdika, Ansis Rūtentāls un citi. Viņa vadītā Rīgas pantomīma kā nozīmīga kultūras vērtība iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Filmu cienītāji Robertu Ligeru atceras Adas Neretnieces filmās “Rita” (1957), “Tava laime” (1960) un Pāvela Armanda filmā “Latviešu strēlnieku stāsts” (1958). 1981.gadā māksliniekam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums.
Roberts Ligers vienmēr uzsvēris, ka pirmos impulsus aizrautībai ar teātri smēlies tieši Gulbenē: “Blakus mājām Gulbenē atradās vieta, ko iesauca par Ligera mežiņu (šobrīd Gulbenes 1.PII teritorijā). Lieldienās tur visa pilsēta nāca šūpoties – tēvs (dzelzceļnieks, lokomotīves vadītājs) bija kokos iekāris milzīgas šūpoles. Tur arī notika mans pirmais iestudējums. Kopā ar apkārtējiem bērniem mežā iestudējām lubeni par mīlestību. Galvenie organizatori bijām mēs ar kaimiņu zēnu Jāni Šmitu, kurš bija pieprasīts puiku lomām vietējā pašdarbībā. Viss bija pa īstam, ar ieejas biļetēm. Starp eglēm nostiepām tapetes, un dekorācijas bija gatavas. Sanākušie skatītāji sēdēja uz koka bluķiem, bet tālāk par pirmo cēlienu netikām, jo Gulbenes huligāni tapetes aizdedzināja un mūsu teātris nodega…”
Māsa Ina, kas tolaik mācījusies Rīgā, daudz stāstījusi par galvaspilsētas teātriem un aktiermākslu. Tas neatstājis vienaldzīgu, un 1948.gadā Roberts mācības turpinājis Rīgas 1.vidusskolā. Saņēmies drosmi un aizgājis pat uz Teātra institūtu, kur ticis uzklausīts un pat perspektīvā pozitīvi novērtēts, bet tikai tad, kad būs beidzis vidusskolu. Katru brīvo brīdi pavadījis teātros, mēģinājumos, bet vakaros gājis uz izrādēm. Laika mācībām pietrūcis. Tāpēc astotajā klasē atstāts uz otru, tad arī trešo gadu. Kā pats atzīst, tā ir bijusi tāda nenobrieduša jaunieša aizraušanās, līdz nākusi atziņa, ka jāatgriežas Gulbenē un jāpabeidz vidusskola.
Mācoties Gulbenes vidusskolā, kļuvis par skolas dramatiskā pulciņa vadītāju. Skolotāji, redzēdami puiša fanātisko aizraušanos, uzaicinājuši par režisoru arī savā ansamblī. Ar lielu cieņu mākslinieks atceras direktori Veltu Turīnu, no kuras saņēmis atbalstu un skolotāju Olgu Krievu, kuras dziļā ieinteresētība kļuvusi par spēcīgu katalizatoru radošo ideju attīstībā. Kad tika uzņemts Teātra institūtā, joprojām pa vasarām brauca uz Gulbeni un kopā ar savējiem iestudēja pa izrādei.
Pēc Konservatorijas beigšanas viņš 1955.gadā kļuva par Dailes teātra aktieri līdz pat aiziešanai pensijā 1998.gadā. Kas attiecas uz Rīgas pantomīmu, tad viss sākās 1956.gadā Rīgā uz Celtnieku kultūras nama skatuvītes. Tur pulcējušies Teātra fakultātē neiekļuvušie jaunieši un meklējuši sev režisoru ar noteikumu, ka nodarbības notiks Teātra institūta līmenī. Ieteikts jauniņais aktieris R.Ligers, kas režisūras pieredzi smēlies Gulbenē. Sākumā tas tiešām bija dramatiskais kolektīvs, bet, kad pēc vairāku gadu darba astoņi dalībnieki tika uzņemti Dailes teātra studijā, divi – Teātra fakultātē, grupas jaunais sastāvs tika veidots tā, lai iestudējumos pēc iespējas mazāk būtu runāšanas, un no 1960.gada līdz 1961.gadam tapa pirmā pantomīmas izrāde “Ideja”. Tā dzima slavenais ansamblis, kura skatuviskajā izpausmē radoši sintezējas vārds, mūzika un ekspresīva kustība. Kā apgalvo pats režisors, “pantomīma izauga no tā, ka nebija repertuāra, no tā, ka bija interesanti, ka tas bija kas jauns.” Ar laiku šis ansamblis mājvietu rada VEF Kultūras pils pagrabiņā zem skatuves, kur gadu desmitiem notikuši "Rīgas pantomīmas" mēģinājumi.
Pantomīmas celmlauži apliecināja sevi, ieguva savu skatītāju Rīgā un citās Latvijas pilsētās, viesa ticību šim savdabīgajam mākslas veidam, pārvarot visdažādākās grūtības, turpināja izkopt ķermeņa valodu, pierādot pantomīmas dzīvotspēju. Izrāžu veidošanā piedalījušās daudzas nozīmīgas Latvijas kultūras personības: Imants Kalniņš, Ilmārs Blumbergs, Alvis Hermanis, Ansis Rūtentāls, Lūcija Ločmele un daudzi citi plašā sabiedrībā zināmi cilvēki. Ar izrādēm mēroti tuvi un tālāki ceļi: Lietuva, Igaunija, Krievija, Baltkrievija, Gruzija, Kazahija. Rīgas pantomīmas māksla aizskanējusi arī ārpus PSRS robežām, par to rakstīja Parīzē, Berlīnē un ASV, Sīrijā, Irākā, Libānā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Somijā, Austrijā, Čehijā, Francijā. Autoritatīvi Vissavienības teātra mākslas kritiķi publiski atzinuši, ka Roberts Ligers ir pieredzes bagātākais un labākais pantomīmas ansambļa režisors ne tikai Latvijā, bet arī visā PSRS, ka viņa pieredze jāpopularizē, jāstudē.
Padomju okupācijas apstākļos, kad daudz ko nedrīkstēja nosaukt vārdos, pantomīma kā kustību māksla ļāva no skatuves uzrunāt skatītājus ķermeņa, mūzikas, gaismu un simbolu valodā. Ar pilnu pārliecību var apgalvot, ka Roberts Ligers daudzu gadu garumā ar fanātisku ticību veicis fanātisku darbu, atkal un atkal atjauninot ansambli, iestudējot programmu pēc programmas, katrreiz pārsteidzot savus skatītājus ar kaut ko negaidītu, vēl nebijušu. Vissvarīgākais mākslā viņam bija patiesība, bet dzīvē – cilvēciskums.
Avoti:
- Roberts Ligers: [novadpētniecības mape par Robertu Ligeru] / sakārtojusi Gulbenes novada bibliotēka. - Gulbene: Gulbenes novada bibliotēka
- https://kulturaskanons.lv/archive/roberta-ligera-rigas-pantomima/
- https://www.gulbenesbiblioteka.lv/lv/novadnieki/aktieri/ligers-roberts-1931-2013-aktieris-rezisors
- https://timenote.info/lv/Robert-Ligers