Publicēts: 08.11.2022.
(22.10.1930 – 20.04.2000)
att

No Jaungulbenes nākusī izcilā latviešu aktrise Antra Liedskalniņa bija Nacionālā teātra primadonna. Viņai bija sava tēma mākslā – sievietes dvēseles dzīve. Ilgas pēc mīlestības. Vientulība. Dvēseles sāpes. Apveltīta ar Dieva dotu milzu talantu, viņa prata pateikt visu to, ko mēs visi jūtam un kas sāp katram no mums. Kopš 1959.gada A.Liedskalniņa filmējusies arī kino. Grūti saskaitīt, cik lomu kopā nospēlēts gan uz teātru skatuvēm, gan kino, bet viens ir skaidrs: skatītāju mīlestība viņai piederēja un pieder joprojām.

Antra piedzima Jaungulbenes pusē “Stūrās” – sava vectēva celtajās mājās. “Stūrās” prata cienīt cilvēku, viņa darbu, cienīt grāmatu un dziesmu. Liedskalniņu ģimenē allaž valdījusi saskaņa, interese par cita darbu, te dzīvojuši līdzi panākumiem, skumuši par neveiksmēm.

Dziedāšanas biedrība Jaungulbenē bija tā laika kultūras centrs. Tajā bija sava pašdarbības teātra trupa, kas regulāri iestudēja divas trīs izrādes gadā. Aktieru vidū bija arī Antras tēvs, māte un mātes brālis.  Vislielākā Antras mīlestība un aizraušanās bērnībā bijusi teātra spēlēšana. Abas māsas izmantojušas katru gadījumu, lai no skapja izvilktu tērpus un parūkas, ko lietoja māte teātra izrādēs, un sarīkotu savu izrādi. Kad māsas pieaugušas, pašas sacerējušas ludziņas un spēlējušas priekšā vecaimātei, vecākiem un citiem ļaudīm, kas tobrīd bijuši klāt. Antra iemīlēja savu bērnu dienu zemi Jaungulbeni un mazo Liedes upīti tuvumā.

Netālu, apmēram trīs kilometrus no “Stūrām”, atrodas Siltā (jeb Siltāju) skola. Mākslinieces pirmā skola. Kad ierasto ikdienu pārtrauca karš, Antrai nākas šķirties no tēva, kam jādodas uz fronti, bet māte, vecāmāte un abas meitas evakuējas uz  aizmuguri Čeļabinskas apgabalā.  Tēvs frontē ilgi nepaliek, smagi saslimst un 1944.gada pavasarī aiziet mūžībā, tā arī savās mājās Latvijā vairs neatgriezies. Viņš Antrai  joprojām paliek kā nesavtīguma, principialitātes un taisnīguma paraugs. Kā lielu svētumu viņa glabā kara gadu vēstules, ko tēvs sūtījis ģimenei. Māte Anna savu turpmāko dzīvi veltīja meitām.

Divas mīlestības, divas kaislības piemita Antrai Liedskalniņai. Mīlestība uz teātri, vēlēšanās tam ziedot savu dzīvi un pieķeršanās dzimtajai zemei, sava tēva sētai. Pabeigusi Siltāju septiņgadīgo skolu, Antra sāka mācīties Madonas vidusskolā. Taču doma par teātri kļuva arvien neatlaidīgāka un prasīja konkrētu risinājumu. Jau bērnībā Antra par visu vairāk gribēja zināt, vai ir tāda skola, kur mācās par aktieri. Cik vien māksliniece sevi atceras, nevienu brīdi viņai citu domu nav bijis kā vien tā – viņa būs aktrise.

Līdz Madonai bija atnākušas ziņas, ka Gulbenes vidusskolā esot labs dramatiskais kolektīvs. Un Antra Liedskalniņa pārcēlās uz Gulbeni. Dramatisko ansambli vadīja šīs skolas skolēns Roberts Ligers un iesaistīja Antru pulciņa darbā. Bez drāmas kolektīva skolas gados Antra piedalījās deju ansamblī, izbrauca uz tuvējiem kolhoziem, kur sniedza koncertus un izrādes. Spilgtākais viņas sniegums bija Zojas loma M.Aligeres lugā “Pasaka par patiesību”. Pēc šī uzveduma vietējā laikrakstā parādījās recenzija, kurā izrāde augsti novērtēta un meitenei ieteikts turpināt mācības Teātra institūtā. Māte gan gribēja, lai meita mācās par juristi. Atbraukusi uz Rīgu, Antra Liedskalniņa iesniedza dokumentus divās vietās – LVU Juridiskajā fakultātē un Teātra institūtā. Antra izvēlējās pēdējo. Ziņas par panākumiem Zojas lomā bija nonākušas līdz Rīgai. Neviens nešaubījās, ka Antru Liedskalniņu uzņems institūtā.

Antra Liedskalniņa piesaistīja uzmanību kā spilgta, neparasta parādība jau pašā pirmajā brīdī. Skaista, apgarota seja, gaišu matu ieskauta, gudrs, vērīgs acu skatiens, sievišķīgs šarms, apvienots ar iedzimtu inteliģenci un pievilcību. Vēl vairāk piemērota skatuvei  izrādījās viņas iekšējā būtība – neparasti spēcīgais temperaments, ekspansīvā daba, neaprēķināmība, spēja suģestēt, bagātā intuīcija, dziļā emocionalitāte. “Dzimusi aktrise” – tā par viņu sprieduši kursa biedri – Veras Baļunas audzēkņi. Vera Baļuna gribēja ieaudzināt studentos apziņu, ka teātris ir svētnīca, skatuve – altāris, uz kura aktieris sadedzina sevi katru vakaru.

1955.gadā Antra Liedskalniņa sāka darbu Akadēmiskajā drāmas teātrī. Režisors Alfrēds Jaunušāns mērķtiecīgi virzīja un būtiski ietekmēja Antras Liedskalniņas daiļradi. Trešdaļa no mākslinieces nospēlētajām lomām  atveidota šī režisora izrādēs. Tieši viņš ir virzījis Antru Liedskalniņu pretī viņas galvenajai tēmai – sievietes atklāsmei dažādos dzīves krustpunktos. Tā ir mīlēt alkstošas un mīlētas, atstumtas un pazemotas, lutinātas un lolotas, izsmietas un nievātas, pielūgtas un dievinātas sievietes dzīve. Šī tēma ir Antras Liedskalniņas Augstā Dziesma. Teātrī viņa bija nodarbināta vairāk kā jebkura cita aktrise, un viņa centās šo uzticību attaisnot.  Būdama talantīga un daudzsološa, viņa iemantoja popularitāti. Loma sekoja lomai, panākumi panākumiem, un šajā ceļā augstāko virsotni sasniedz traģiskā Blanša T.Viljamsa lugā “Ilgu tramvajs”. Loma kā speciāli rakstīta Antrai Liedskalniņai – aktrisei ar vibrējošu nervu sistēmu, ar emocionālu pasaules uztveri, ar sievišķīgu trauslumu un pievilcību. Personiski pārdzīvotā loma ir aktrises pašsadedzināšanās katrā izrādē. Ziedojot tajās visus garīgos un fiziskos spēkus, viņas talants kalpo visaugstākajam cilvēcības ideālam. Uz skatuves viņa vienlīdz spilgti izpaudās kā dramatiskās, tā komiskās lomās.

Viņas dzīvē viss, arī ģimene, bija pakārtots teātrim. Vai kāds brīnums, ja cilvēks, īpaši jūtīgs un sāpēm atvērts, reizēm neiztur šo psihisko slodzi.

Par Antras Liedskalniņas mūžu sarakstītas 3 grāmatas, divas no tām tapušas pēc viņas aiziešanas mūžībā. Bet Antras talants novērtēts arī dzīves laikā: 1973.gadā piešķirts Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums, bet 1987.gadā viņa kļuvusi par A. Pumpura prēmijas laureāti.

 

Avoti: