Publicēts: 08.11.2022.
(03.03.1895 – 11.03.1959)
att

Tirzmalietis Ludolfs Liberts – harizmātisks mākslas cilvēks, izsmalcināts gleznotājs, izcils scenogrāfs, mākslas pedagogs, cilvēks ar apbrīnojamu enerģētiku, kas mākslas pazinēju aprindās spējis gūt ievērību gan Latvijā, gan trimdā Vācijā un Amerikas Savienotajās valstīs.

Pasaulē nācis Tirzas pagasta Valdiņu mājās alus darītavas meistara Mārča un mājsaimnieces Matildes ģimenē. Viņa izglītības ceļš aizsācies Vecgulbenes mācītājmuižas pagasta skolā, bet pēc dažiem gadiem turpinās Ļaudonā, uz kurieni pārceļas viņa vecāki. Šķiet, pats liktenis tā iekārtojis, ka Ludolfa Liberta dzīves gaitas krustojas ar cilvēkiem, kuru uzskati, mākslinieciskā ievirze, dzīvesveids, pat ģērbšanās stils atstāj paliekošu iespaidu uz Ludolfa personības veidošanās procesu. Ļaudonā tas ir vēlākais kora mākslas lielmeistars Teodors Reiters, kurš zinātkārajam zēnam palīdz gūt pirmās zīmēšanas iemaņas, un gleznotājs Voldemārs Zeltiņš, kas, novērtējis puiša  talanta dzirksti, iesaka doties uz Rīgu, lai izkoptu to, ko pats Dievs ielicis šūpulī. Tas stimulē vecākus pārcelties uz dzīvi Rīgā, un tā nu Ludolfs nonāk Ata Ķeniņa reālģimnāzijā, kur zīmēšanu māca novadnieks Jūlijs Madernieks. Talantīgais pedagogs uzaicina zēnu attīstīt glezniecības prasmes savā dibinātajā studijā un nosacīti kļūst par aizbildni un virzītāju talanta tālākai attīstībai.

Un jau 1911.gadā Ludolfs dodas uz pasaules avangarda mākslas ideju piestrāvoto Maskavu, lai iestātos Stroganova mākslas skolas Tēlniecības nodaļā. Bet jau pēc gada mums nezināmu iemeslu dēļ nonāk Kazaņas Mākslas skolā. Še sastaptajiem pedagogiem ir būtiska ietekme gan uz mākslinieciskā rokraksta veidošanu, gan dzīves stilu un vērtībām.  Paralēli studijām Liberts piestrādā par dekoratoru Kazaņas Pilsētas teātrī.

Pēc studijām Ludolfs Liberts uz pieciem gadiem tiek ierauts neprognozējamajās un juceklīgajās 1.Pasaules kara vētrās, vairākkārt ievainots, bet fortūnas pasargāts 1921.gadā atgriežas Rīgā, lai mērķtiecīgā darbā kļūtu par lielu mākslinieku.  Modernajā ekspresionisma garā viņš gleznoja dažādas Rīgas ainas, akcentējot līniju ritmus un šķautņu asumus. Viņu pamana Nacionālās operas režisors Pēteris Meļņikovs un aicina uzņemties operas scenogrāfa pienākumus. 13 operā nostrādāto gadu laikā (1924 – 1937) Liberts sasniedza savas mākslas augstāko virsotni. Viņam pieder ap 70 operu, baleta un operešu izrāžu inscenējumu, un katrs no tiem pats par sevi kļūst par vērtību operas vēsturē. Kā pasaules klases autoritāte viņš tiek aicināts arī uz aizrobežu operas namiem. Šajā laikā par viņa dzīvesbiedri kļūst slavenā operdziedātāja Amanda Rebane. 1928.gadā mākslinieks tiek apbalvots ar IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Nozīmīgs viņa dzīvē bija ceļojums uz Venēciju 1930.gadā. Pēc tā būtiski izmainījās gleznotāja mākslinieciskais stils: šķautņu un krāsu kontrastu pārpilno ekspresionismu nomainīja vieglās, sudrabaini gaistošās impresionisma noskaņas (Kazaņas pedagogu ietekme). Salonu apmeklētājiem tas patika. Iegūt savā īpašumā virtuozā meistara darbu – tas sabiedrības naudīgajām aprindām kļuva par ko īpašu. Ludolfs Liberts bija ieguvis kulta mākslinieka slavu. Tai atbilstoša bija arī visa viņa elegances, smalkuma un pašcieņas pilnā izturēšanās. Personālizstādes Rīgā un ārvalstīs seko cita citai. 1937.gadā viņš tiek aicināts iekārtot Latvijas paviljonu starptautiskajā izstādē Parīzē. Par ekspozīciju “Māksla un tehnika” viņš saņem "Grand Prix" un Zelta medaļu. Zelts arī starptautiskajā scenogrāfijas izstādē Barselonā 1931.gadā. Latvijā viņam tiek piešķirtas vairākas Kultūras fonda prēmijas un stipendijas.

Mākslas akadēmijas rektora Purvīša aicināts, viņš uzsāk darbu arī šajā jauno mākslinieku kalvē (1923 – 1932), bet 1935.gadā Liberts kļūst par Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru – tik liels ir viņa prestižs augstākās valsts varas struktūru aprindās.

II Pasaules kara gados Liberts Mākslas akadēmijā vada Figurālās glezniecības meistarklasi, bet 1944.gadā sākas viņa emigranta gaitas Austrijā, Vācijā, kur viņš kopā ar citiem piedalās Eslingenes latviešu mākslas skolas darbā. 1950.gadā pārceļas uz Ņujorku (ASV), arī tur paliek uzticīgs mākslai un neviļas. Gleznošana, pedagoģiskais darbs, personālizstādes nodrošina pārtikuša dzīvesveida iespēju. 1952.gadā par nopelniem mākslas jomā viņš saņem Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda goda balvu. Un kad latviešu kopienai vajadzēja izvēlēties dāvanu ASV 34.prezidentam prezidentam Dvaitam Eizenhaueram, tika izraudzīta Ludolfa Liberta glezna “Rīgas torņi”, kas līdz pat prezidenta kalpošanas termiņa  beigām rotāja viņa darba kabineta sienu.

Vēl šodien Ludolfa Liberta darbus var sastapt daudzu pasaules mākslas muzeju fondos.

           
Avoti: