Publicēts: 09.11.2022.
(Imants 16.08.1921 – 24.11. 2011

Gido 17.08.1921 – 09.03.2017)
att

"Mēs dziedam, lai Dziesmā atrastu garīgo brīvību un dvēseles mieru, kas paceltos pāri ikdienas rūpēm. Dziesmu svētki ir Latvietības skaņu cietoksnis, kurā glabājas latviešu tautas dzīvais gars."

(Imants Kokars)

Maestro Imants Kokars un maestro Gido Kokars – divi izcili meistari – diriģenti, kas vairākās dziedātāju paaudzēs iekaroja gan klausītāju, gan kolēģu atzinību. Laimas Muktupāvelas vārdiem runājot, “Divi bezbailīgi Gulbenes puikas, kuri pacēla latviešu kordziedāšanas tradīciju kā jūras malā izmestu dzintaru un, piešķirot neatkārtojamības slīpējumu, padarīja to par pasaulē atpazīstamu spožu, zeltgodalgotu zīmolu.”

Lai arī vecāki Gulbenes pusē dzīvo pieticīgu lauku ļaužu dzīvi, mūzika  un dziedāšana Kokaru ģimenē vienmēr bija cieņā. Tēvs spēlēja klarneti, māte kopā ar visiem četriem dēliem dziedāja. Brāļu Kokaru vokālais kvartets – tā paši zēni ar lepnumu apzīmēja savu muzicēšanas formu. Citādi tādi paši kā visi pārējie Blomes  (Ozolkalna) pamatskolas puikas, pilni enerģijas un draiskulību, sacensības gara, fantāziju un izdomas. Dienās grib kļūt par lidotājiem. Vai gan toreiz (20.gs. divdesmitajos gados) kādam no ozolkalniešiem varēja ienākt prātā doma, ka “Avotiņu” dvīņi pēc gadiem iemantos visas latviešu tautas mīlestību un liks Latvijas kora mūzikas slavai aizskanēt tāltālu pasaulē? Māte puišeļu sapņus piezemē un nospriež, ka abus derētu izmācīt par skolotājiem – cienījams amats sabiedrības vērtējumā. Naudiņa dēlu skološanai sapelnīta, audzējot sivēnus. Pēc pamatskolas beigšanas (1936) arī abi brāļi, strādājot meža darbos, palīdz pelnīt naudiņu savai izglītībai.

Seko mācības Cēsu Skolotāju institūtā, Imants – par matemātikas skolotāju, Gido – par literatūras skolotāju, mūziku mācās abi, jo tā laika pedagoģiskās izglītības standarts paredzējis, ka ikvienam skolotājam nepieciešama arī muzikālā izglītība. Kad pēc Latvijas okupācijas institūts tiek slēgts, turpina studijas Jelgavas un Rēzeknes Skolotāju institūtā (1940 – 1943). Kara laiks brāļu dzīvē ievieš neplānotas izmaiņas: no 1943. līdz 1944.gadam Imants un Gido uz neilgu laiku top par strādniekiem Gulbenes dzelzceļa depo, tad Imants kļūst par skolotāju Gulbenes vidusskolā (1944. X – 1945. IV), līdz tiek iesaukts armijā, bet brālis Gido – par skolotāju Stradu (1944 – 1945) un Stāmerienas septiņgadīgajā skolā (1945 – 1948).

Pēc kara abi atkal satiekas Cēsīs, lai turpinātu sevis izglītošanu, paralēli strādātu pedagoģisko darbu un kalpotu savai sirdslietai – kora mākslai. Ar Cēsu Skolotāju institūta jaukto kori 1948.gadā Imants Kokars kļūst par pēckara Latvijas dziesmu karu pirmo laureātu. Kora izpildījumā J.Vītola “Gaismas pils” izskan ar tādu jaunības piestrāvotu enerģiju, ka profesionālās žūrijas atzinums ir vienbalsīgs – labākie. Nu brāļi Kokari ir mūzikas profesionālo aprindu pamanīti un novērtēti. Kā izrādās – uz palikšanu.

Seko studijas Latvijas Konservatorijā kordiriģēšanas nodaļā (1951 – 1956). Un atkal abi brāļi ir blakām. Vai gan kāds no viņiem spēja paredzēt, ka pēc nepilniem 10 gadiem (Imants vēl ātrāk) taps par mācībspēkiem, profesoriem šajā augstskolā, ka Imantam būs lemts ieņemt rektora krēslu? Diezin vai.

Ar lieliskiem panākumiem abi brāļi dibina un vada vairākus korus vienlaikus. Imantam tie ir vīru koris “Dziedonis”, Jelgavas skolotāju koris “Zemgale”, Cēsu koris “Beverīna” un 1969.gadā no konservatorijas absolventiem izveidotais leģendārais kamerkoris “Ave Sol”. Gido – koris “Daina”, “Daile”, kas kļūst par ilgstošāko Dziesmu svētku karoga glabātāju turpat vai pusgadsimta garumā, vīru koris “Auseklis” un kamerkoris “Ave Sol” – abu brāļu kopdarbs, kas pasaulei atklāja Latviju kā koru kultūras lielvalsti. Kā paši apgalvo, tad korus darinājuši kā smalku mūzikas instrumentu, kam galvenais kritērijs – izcils skanējums. To apliecina arī neskaitāmās godalgas visdažādākajās koru mūzikas sacensībās gan savā zemē, gan ārpus tās. Abi brāļi vai pusgadsimta garumā bijuši Dziesmu svētku kopkora virsdiriģenti Mežaparka Lielajā estrādē, kamerkoru festivāla dibinātāji, Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētku idejas lolotāji.

Abi koru spēkā atraduši paši sevi un latviešu tautas dzīvo garu, nodzīvojuši skaistu un piepildītu mūžu kā savdabīgu dzīves meistarklasi, mācot, kā iespējams dzīvot saskaņā ar savu talantu un dāsni dalīties tajā ar citiem. Visos laikos cienīti, mīlēti, tautas godāti un novērtēti gan ar Nopelniem bagāto mākslas darbinieku, Tautas skatuves mākslinieku goda nosaukumiem padomju laikā, gan Triju Zvaigžņu ordeņiem un Latvijas Lielo mūzikas balvu pēc neatkarības atgūšanas.

2008.gadā apgādā “Dienas grāmata” tika izdota Laimas Muktupāvelas biogrāfiska grāmata par brāļiem Kokariem “BrāliBrāli”. Tas ir fascinējošs stāsts par divām personībām, diviem brāļiem, diviem diriģentiem, kuru fanātiskā mūzikas mīlestība un pašaizliedzīgais darbs pacēla viņus pasaules mūzikas virsotnēs. Kā izsakās pati grāmatas autore, “tas ir stāsts par dvīņubrāļiem Kokariem, kuri mudināja dziedošo latviešu tautu iztaisnot piedienības saliekto muguru un parādīt mums pašiem, cik stipri esam, kad dziedam.”

Kopš 2014.gada viņu piemiņu glabā Beļavas pagasta Ozolkalnā, bijušās Ozolkalna pamatskolas vecās ēkas telpās Imantam un Gido Kokariem veltītā ekspozīcijā.

Avoti: