Ferdinands Knoks no Galgauskas pagasta “Božu” mājām bija 20. gadsimta pirmās puses lauku fotogrāfs, vairākos preses avotos dēvēts par piecu pagastu fotogrāfu. Pamatā darbojies Tirzas, Adulienas, Lizuma, Druvienas un Galgauskas pagastos. Viņa atstātais mantojums – ap seši tūkstoši stikla plāksnīšu ar foto negatīviem, kas tagad glabājas Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā. Kopā ar citu fotogrāfu stikla fotonegatīviem šī kolekcija uzskatāma par vienu no lielākajām Baltijā. Četrdesmit darba gados (1902–1940) Knoks iemūžinājis svarīgākos mirkļus tuvākās apkārtnes ļaužu dzīvēs. Tā patiesībā ir mūsu novada kultūras vēsture, jo senās fotogrāfijas saglabājušas daudzas liecības, ko citādi laiks pilnībā izdzēstu ne tikai no esamības, bet lielā mērā arī no cilvēku atmiņām.
Ferdinads Knoks dzimis Lizuma muižā, audzis piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs Aleksandrs bijis igauņu dzimtcilvēks ar izcilām galdnieka un kokgriezēja prasmēm, kuru Lizuma barons nopircis Tērbatā. Par tēva talantu varam pārliecināties vēl šodien, aplūkojot Lizuma pils zāļu greznos griestus, logus, durvis un citus meistara darinājumus. Kā pateicību par ilggadējo darbu tēvs no barona saņēmis brīvlaišanu un kopā ar sievu, Lizuma aptiekāra meitu Matildi, centīgā darbā sapelnījis līdzekļus, lai no Lizuma muižas nopirktu zemi skaistā Tirzas upes krastā un uzceltu pats savu dzimtas māju, ko nosauca par “Božām”.
Mazais Ferdinands bērnībā smagas slimības dēļ zaudēja dzirdi, tādēļ nācās mācīties Valmieras kurlmēmo skolā. Tur viņš apguva galdnieka, sedlinieka un kalēja amatu. Daudz kas šajās prasmēs, šķiet, mantots no tēva. Vēlāk strādājis par burtlici un grāmatsējēju. Vecākā brāļa Rūdolfa (Putilova rūpnīcas grāmatvedis Pēterburgā) mudināts, mācījies fotografēt un divdesmitā gadsimta sākumā pievērsies fotogrāfa profesijai. Fotomeistara licence viņam izdota 1904. gadā Pēterburgā. Tas ļāva būt klāt un fiksēt ļaužu dzīves svarīgākos notikumus: kāzas, kristības, iesvētības, bēres, sabiedrības saietus un reizē arī iemūžināt ēkas, lietas, vietas, kas neizbēgami pakļautas laika zoba iznīcībai. Zināms, ka vēlāk, 1928. gadā, viņš padziļinājis prasmes fotokursos pie izcilā fotomeistara Viļa Rīdzenieka.
Savu fotodarbnīcu Ferdinands ierīkoja “Božu”mājā, kas tautā tika saukta par Knoka pili. Tā bija paliela divstāvu koka celtne ar romantisku, pilij raksturīgu lielo torni, mazākiem tornīšiem un grezniem koka rotājumiem. Kopš 1929. gada savu dzīvi viņš še dalīja ar sievu Johannu, kādreizējo klasesbiedreni Valmieras skolā, un saviem diviem dēliem – Ādolfu un Jāni. Pie viņiem bieži pulcējušies tādi pat likteņa piemeklēti kurlmēmie no tuvas un tālākas apkārtnes. Mājas fotosalonā viņš izveidoja savdabīgu ar kokgriezumiem rotātu paša fantāzijas pasaulē tapušu interjeru. Nekur citur tāds nebija redzēts. Vasaras fotopaviljons tika ierīkots Tirzaslejā pie Ķikuļa bodes. Kā rāda saglabājušies fotonegatīvi, abos salonos klienti varēja izvēlēties savai gaumei visatbilstošākos zīmētos fonus: pusaizvērtus logus ar plīvojošiem aizkariem, dažāda stila krēslus, citu par citu greznāku, pat butaforisku automobili “Ford Union”. Fotogrāfijas tapušas ne tikai salonos. Ferdinands pie saviem klientiem bieži devies gan kājām, gan pajūgā, tad ar velosipēdu, beidzot arī motociklā ar blakusvāģi. Kā jau sacīts iepriekš, darba lauks aptvēris piecus pagastus. Visbiežāk tomēr fotografēts Tirzā un Galgauskā.
Muzejnieces I. Zeibārtes vērtējumā viņa fotogrāfijas ir uzskatāmas par pagātnes lieciniecēm: “Te ir sen vairs neesošās Āža dzirnavas, te Tirzas baznīca, aiz nepaaugušiem kokiem vēl tik labi redzama, te jaunatklātais Galgauskas dziedāšanas biedrības nams un Tirzas biedrības nams, vēl Tirzasleja, Lībanta dzirnavas, Lizuma muižas pils. Citos attēlos cara laiku pašdarbības izrādes Tirzā, skolēni, dejotāji, dziedātāji, vingrotāji no jaunuzceltās Galgauskas skolas 1930-tajos gados. Vesels attēlu cikls stāsta par kopš 1902. gada tradicionālajām Tirzas lauksaimniecības izstādēm, kuras Pirmās republikas laikā ir apmeklējis arī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Īpaši daudz F. Knoks ir fotografējis dzelzceļu, ko būvēja galvenokārt austriešu gūstekņi un t.s. soda bataljoni no Vidusāzijas tautām.” Visu uzskaitīt nemaz nav iespējams. Katru fotogrāfiju viņš rūpīgi reģistrējis īpašā uzskaites grāmatā, par kuras atrašanās vietu diemžēl nav ziņu, zināms vien tas, ka ierakstu kopskaits sasniedzis 11 tūkstošus.
Fotogrāfa darbu Ferdinands Knoks veica līdz padomju laika sākumam. Daudz ko mainīja karš un tam sekojošie juku laiki, tā ka mūža nogalē meistaram nācās likt lietā jaunībā apgūto amata prasmi, strādājot kolhozā par kalēju, remontējot lauksaimniecības tehniku, gatavojot aizjūga piederumus. Možs un darbīgs viņš bijis līdz pat sava mūža galam.
Avoti:
- Liepa P. Fotogrāfija palīdz saglabāt vēsturi. “Dzirkstele”, Nr.101 (23.08.1980)
- Bērziņa I. Par fotogrāfu Ferdinandu Knoku. “Dzirkstele”, 19.09.2006
- Zeibārte I. Piecu pagastu fotogrāfs. ”Dzirkstele”, 07.10.1988
- Muktupāvela L. Knoka fotosoma. “Lauku Avīze”, 11.04.1997
- Paukšte R. Zem varavīksnes loka. “Staburags”, 09.01.2015
- Hermansone E. Nozīmīgākais cilvēks pagastā – ar fotokameru. “Latvijas Avīze”, 07.07.2006
- Liepa P. Fotogrāfija palīdz saglabāt vēsturi. “Dzirkstele”, 23.08.1980