Gulbeniete Velta Jurjāne cilvēku atzinību un pateicību izpelnījusies ar savu aktīvo sabiedrisko darbību. Pateicoties viņas iniciatīvai, uzņēmībai un enerģijai, 1999. gadā pie Gulbenes dzelzceļa stacijas tika atklāts novadnieka Induļa Rankas veidotais piemineklis represiju upuriem. Ilgus gadus Velta koordinēja politiski represēto nodaļas darbu, kā arī aktīvi darbojās pilsētas pensionāru padomē. Savulaik pati būdama represēta, viņa zināja, cik svarīgi ir nepazaudēt saikni ar saviem tuvajiem, tādēļ ierosināja un organizēja cimdu un zeķu adīšanu un dāvināšanu Latvijas armijas karavīriem. Rūpējoties par jauno paaudzi, viņa iesaistījās gaidu darbības atjaunošanā. Veltu Jurjāni viņas dzīves laikā pazina vai ikviens gulbenietis. Cienīja nelokāmās taisnīguma izjūtas, principialitātes, neizsīkstošās enerģijas un organizatores talanta dēļ. Par nopelniem Latvijas labā Velta Jurjāne 1999. gadā tika apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un līdz pat savas dzīves nogalei aktīvi darbojās Ordeņa brālības domē un rīkotajos pasākumos.
Veltas dzimtās mājas Jaungulbenes pagastā atradās tikai 3 kilometrus no Gulbenes robežas, tādēļ viņa pati sevi par gulbenieti uzskatīja gandrīz vai no pašas dzimšanas. Atmiņā bezrūpīgās bērnības dienas, egļu un priežu rūgtenā smarža un dziesmas. “Bērnībā mēs vakaros daudz dziedājām, jo balsis tālu atbalsojās. Apkārtējie kaimiņi klausījās,” kādā no intervijām atminas Velta. Nav brīnums, ka dziedātprieku Velta saglabāja līdz pat sirmam vecumam. Ar lielu sirsnību viņa vienmēr atcerējās savus četrus pamatskolas gadus mazajā Meišu skoliņā ar piecdesmit audzēkņiem un četriem skolotājiem. Mācības Gulbenes komercskolā mācīja būt dzīves un notikumu viducī. Atceroties savu darbošanos skolas literārajos žurnālos “Jaunie latvieši” un “Gaidām”, Velta joko: ”Es jau skolas laikā biju traka, kur žurnāls, tur es redaktore.” Tādēļ nav jābrīnās par aktīvo sadarbību ar laikrakstu “Dzirkstele” līdz pat mūža nogalei.
Kad 1941. gada jūnijā sākās izsūtīšanas, Veltai bija tikai septiņpadsmit gadi. Savās atmiņās viņa atceras gan Latvijas virsnieku aizvešanu no Litenes nometnes, gan to, kā skrējusi uz Gulbenes staciju ar pārtikas saiņiem pavadīt uz Sibīriju izsūtāmos klasesbiedrus un viņu tuviniekus. Vēlāk visu redzēto un pārdzīvoto publicējusi laikrakstā “Malienas Ziņas”, bet savus dzejoļus par baigajā gadā aizvestajiem nosūtījusi iespiešanai laikrakstā “Tēvija”. Toreiz viņa pat iedomāties nevarēja, ka pēc dažiem gadiem (1945. gada martā) arī viņu piemeklēs tas pats liktenis. “Vai toreiz es varēju iedomāties, ka vajadzēs iet cauri visbriesmīgākajam, kas vien var būt, ka, būdama jauna meitene, tikšu notiesāta uz desmit gadiem, no kuriem gadu pavadīšu čekā, gan centrālcietumā, ka mani trīs reizes tiesās kara tribunāls par dzimtenes nodevību, aģitāciju un propagandu masās.”
Sākumā Arhangeļskas apgabalā trauslajai meitenei necilvēciski smagi vajadzēja strādāt meža darbos un akmeņogļu šahtās. Dzīve stingrā režīma nometnē, mitināšanās barakās ar restotiem logiem, visapkārt dziļš sniegs, aukstums un slimības. Vajadzēja lielu, spītīgu izturību, lai to visu pārdzīvotu un nesalūztu. Izturēt palīdzēja pašas optimisms, tēvzemes mīlestība un domas par tiem, kas gaidīja mājās pārnākam. 1951. gadā kopā ar citiem likteņa biedriem Velta tika nosūtīta uz Vorkutu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Velta griezās ar lūgumu kara tribunālā pārskatīt viņas lietu. Pēc gadu ilgas izmeklēšanas viņa tika atbrīvota pirms termiņa, taču ar noteikumu, ka vēl piecus gadus nav atļauts atgriezties Latvijā. Šo laiku viņa pavadīja, strādājot zelta raktuvēs Jeņisejas upes krastos. 1955. gada martā Velta saņēma dokumentu, ka ir nepatiesi notiesāta un tiek attaisnota. Dzimtenē varēja atgriezties tikai šī paša gada jūnijā.
Pēc atgriešanās Velta apprecējās ar izsūtījumā sastapto likteņa biedru un novadnieku Edgaru. Viņas maizes darbs vienmēr bija saistīts ar cilvēkiem: Gulbenes alus darītavā vadīja sieviešu padomi, veica apdrošināšanas aģentes pienākumus, strādāja par grāmatvedi. Ģimenē audzināja divus dēlus. Pēc aiziešanas pensijā aktīvi pievērsās sabiedriskajai darbībai. “Es nekad nebūšu vienisprāt, ka, pensijā aizejot, nav ko darīt. Darba ir tik daudz.” Un patiesi, darāmā Veltai netrūka. Viņa darbojās pensionāru padomē, dziedāja darba veterānu korī, bija par piesēdētāju tautas tiesā, sadarbojās ar Okupācijas muzeju, gādājot materiālus par politiski represētajiem, īstenoja savu ieceri par piemiņas akmens uzstādīšanu saviem likteņa biedriem. Pati uzrunāja tēlnieku Induli Ranku, pati organizēja ziedojumu vākšanu, palīdzēja atdzimt 97. gaidu pulciņa tradīcijām Gulbenē… Visu padarīto neuzskaitīt.
Nevar noklusēt, ka Velta nekad nestāvēja malā, ja bija jāiestājas par taisnību. Sastopoties ar nelikumībām, kļuva kareivīga un enerģiska, teica patiesību tieši acīs un bija gatava iet līdz pat tiesu darbiem, ja vien situācija to prasīja. Ikdienā viņa vienmēr bija smaidīga, sirsnīga un optimisma pilna, atvērta visam labajam un bezgala pateicīga tiem, kas palīdzēja izdzīvot, kad bija visgrūtāk. Par to arī visu mūsu paldies gulbenietei Veltai Jurjānei.
Avoti:
- Odumiņa D. Tēvzemes patriote. “Dzirkstele”, 22.03.2013
- llgaža M. Dzīvi veido citu cilvēku likteņi. “Dzirkstele”, 12.06.1999