Publicēts: 09.11.2022.
(13.11.1893 – 10.10.1944)
att

Novadnieks no Beļavas puses Voldemārs Irbe, tautā saukts par baskāji Irbīti, bija ar patiesu Dieva dotu talantu apveltīts brīvmākslinieks, kuru 20.gadsimta 20. – 30.gados pazina vai ikviens rīdzinieks.

Mākslinieka dzimtas saknes meklējamas Beļavas pagastā. Piedzima ļoti reliģiozā, bet trūcīgā daudzbērnu ģimenē kā septītais bērns. Ikdienā bieži pietrūka paša elementārākā – iespējas paēst tik, cik kāro sirds. Tas, ka nebija savas guļamvietas un nācās gulēt kopā ar vēl trim brāļiem, tas pat īpaši netraucēja, bija pierasts kopš pašas dzimšanas.

Ģimene labākas dzīves meklējumos 1904.gadā pārceļas uz Rīgu. Ar mācībām skolā pusaudzim diez ko neveicas, un skolotāji viņu uzskata par neattīstītu un neapdāvinātu. Bet viens talants ģimenē tomēr nepaliek atstāts bez ievērības, un tā ir  zīmēšana. Tā Irbītis sāk mācīties Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības Zīmēšanas un gleznošanas skolā (1908 – 1911), vēlāk - divus gadus (1911 – 1913) Jūlija Madernieka zīmēšanas un gleznošanas darbnīcā un gadu vēlāk jau piedalās 4.latviešu mākslas izstādē.

Tēva nāves ietekmēts, Voldemārs sāk regulāri apmeklēt baznīcu, iestājas Svētā Alekseja pareizticīgo klosterī un apsver pat domu kļūt par mūku. Kad, sākoties 1.Pasaules karam, klosteris tiek evakuēts uz Krieviju, līdzi dodas arī Voldemārs un Rīgā atgriežas tikai 1919.gadā. Atrast pastāvīgu un labi atalgotu darbu viņam neizdodas sava bomzīgā izskata un dīvainās uzvedības dēļ. Kā ziemu, tā vasaru nemazgājies, tērpies netīrā, skrandainā mētelī vai mūka paltrakā, gariem, netīriem matiem un pinkainu bārdu viņš  vieglā riksī basām kājām pārvietojās pa pilsētu. Savu ārējo izskatu viņš pamato ar vēlmi dzīvot askētisku dzīvi pēc Kristus parauga. Bija veģetārietis un nelietoja alkoholu.

Iztikai viņš nopelnīja ar saviem zīmējumiem, kurus par nieka naudiņu pārdeva ikvienam interesentam. Pamatā viņš gleznoja ar pasteļu krītiņiem uz melnas vai pelēkas krāsas kartona, kā pats apgalvoja, lai izceltos krāsu košums. Viņš zīmēja visu, kas šķita uzmanības vērts: portretus, ainavas, trūcīgu ļaužu mitekļus, tirgus un ielu burzmu, dievkalpojumus, krogus, amatnieku darbnīcas, ziedus, klusās dabas un daudz ko citu. Savu glezniecības tehniku viņš izkopa līdz pilnībai, var pat teikt – kļuva virtuozs savā mākslā, atklājot pasteļglezniecības patiesās iespējas un nodrošinot tai pastāvēt citu tehniku vidū. Mākslas aprindās tas nepalika bez ievērības: vairākus mākslinieka gleznotos pasteļus iegādājās Valsts mākslas muzejs un arī Pilsētas mākslas muzejs.

Neraugoties uz daļas sabiedrības nievājošo attieksmi, ko piecieta stoiskā mierā, Irbītis dzīvoja sabiedriski aktīvu dzīvi, vienmēr bija lietas kursā par svarīgākajiem notikumiem pilsētā un bija klāt visur, kur vien tas bija iespējams. Viņš nekad nekautrējās izteikt savu viedokli par jebko, kas uzjundīja sabiedrības interesi, jo bija pārliecināts par savu kompetenci jebkurā dzīves jomā. Lai arī par savu izskatu viņš nemaz nerūpējās, interesi par gara pasauli viņš nezaudēja nekad.

Mākslinieka mūžs aprāvās 1944.gadā no nejaušas šķembas Rīgas apšaudes laikā tieši tajā vietā, kur šobrīd pie Dailes teātra uzstādīts tēlnieka Andra Vārpas viņam veltītais piemineklis. Tur viņš sēd, vēro garām slīdošo pasauli un joprojām glezno ar saviem krītiņiem. Bet viņa darbus vēl šodien varam atrast ne tikai muzeju fondos, bet arī daudzos privātos dzīvokļos ne tikai Latvijā.

Avoti: