Publicēts: 09.11.2022.
(29.04.1941 – 28.06.2007)
att

Drosme, atbildība un uzdrīkstēšanās – trīs atslēgas vārdi, ar kuriem slēdzama  saimnieciskā un politiskā darbinieka Pētera Gabranova personība. No zemnieku ģimenes nācis (Krišjāņu pagasts Balvu pusē) un visu mūžu palicis uzticīgs zemei. Pēc Malnavas lauksaimniecības tehnikuma un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zootehnikas fakultātes beigšanas 1964.gadā top ne tikai par savas dzīves, bet arī par savas zemes saimnieku. Uzdrošinās uzņemties atbildību, kļūstot par vadītāju:  kolhoza “Agrumi” priekšsēdētāju (1967 – 1970), kolhoza ”Rainis” priekšsēdētāju (1970 – 1980, 1982 – 1990), Gulbenes Lauksaimniecības pārvaldes priekšsēdētāju (1980 – 1982), vēlāk arī par Gulbenes SIA “Rainis” vadītāju (1992 – 2007). Vīrs ar mugurkaulu, darītājs, ne skaistu runu teicējs.

Sākoties Atmodai, Pēteris Gabranovs iesaistās LTF darbā, izstājas no PSKP un aktīvi darbojas LTF Sinoles grupā. 1990.gadā tiek ievēlēts Augstākajā Padomē. Iestājas Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, ir viens no pirmajiem zemessargiem Gulbenes 25.zemessardzes bataljonā. Darbojas partijā “Tēvzemei un Brīvībai”.

Pētera Gabranova politiskās darbības laiks ir īpašs. Vairāk nekā 50 gadus Latvija pasaules kartē tika zīmēta kā PSRS sastāvdaļa. Taču ideja par brīvu valsti palika dzīva. Par pagrieziena punktu ceļā uz brīvību kļuva 1990.gada 4.maijā pieņemtā Neatkarības atjaunošanas deklarācija. Savu balsi PAR atdeva arī toreizējais Augstākās Padomes deputāts Pēteris Gabranovs.

Tas nebija tik vienkārši, kā varētu likties, šobrīd no malas raugoties. Pozitīvam iznākumam vajadzēja divas trešdaļas no 198 balsīm, tautfrontiešu skaits Augstākajā padomē to nevarēja nodrošināt. 57 frakcijas “Līdztiesība” pārstāvji pirms balsojuma protestējot atstāja zāli. Viss bija atkarīgs no neatkarīgajiem deputātiem. Rezultātā 138 Augstākās Padomes deputāti balsojot apliecināja, ka spēj īstenot tautas gribu un mainīt Latvijas likteni. Ar to sākās ceļš uz pilnīgu Latvijas neatkarības atgūšanu un izstāšanos no Padomju Savienības. Ja toreiz tas nebūtu noticis, mēs šodien atrastos pavisam citā valstī. Reibinoši skaists un tautas gaviļu pavadīts bija deputātu ceļš uz tautas manifestāciju Daugavas krastmalā. Bet brīvības atgūšana nenāca viegli, un līdz neatkarības “de facto” atzīšanai vēl bija labs ceļa gabals priekšā.

PSRS valdība pūlējās apspiest centienus pēc neatkarības, un jau 15.maijā interfrontisti sarīkoja uzbrukumu Augstākajai Padomei nolūkā piespiest AP atcelt deklarāciju. Neizdevās. Vēl nācās izturēt 1991.gada janvāra barikādes, un Pēteris Gabranovs atkal bija viens no brīvības aizstāvjiem. Tikai 1991.gada 21.augustā puča dienās pieņemtais konstitucionālais likums pasludināja pilnīgu Latvijas brīvību.

Nevienam iepriekš nebija zināms, kā izvērsīsies notikumi. Ceļš uz Sibīrijas plašumiem lopu vagonos varēja atkārtoties. Bija vajadzīga patiesa drosme, lai likteņa svaros tautas brīvības vārdā liktu visu savu un savas ģimenes dzīvi un drošību.

Pēteris Gabranovs apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka goda zīmi un 2000.gadā saņēmis III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.  Viņam mūsu pateicība par Latvijas neatkarībai veltīto mūžu.

Avoti: