Vai gan kāds tolaik, 1913.gada otrajos Ziemassvētkos, varēja iedomāties, ka Kalncempju pagasta “Ezerniekos” dzimušo puišeli pēc gadiem visi ar cieņu dēvēs par profesoru Ēvaldu Ezerieti? Ka viņš kļūs par ķirurgu, kura vārds komentārus neprasa, par profesora Paula Stradiņa skolnieku un viņa iedibināto tradīciju turpinātāju. Par dakteri, kas par svētu svētāku vienmēr turēs bausli, ka slimnieka labklājība – pirmajā vietā. Ka šis muižas kalpa ģimenē dzimušais puišelis kļūs par atpazīstamu personību Latvijas medicīnas zinātnē un ilgus gadus vadīs Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes ķirurģijas klīniku. Vai gan kāds tolaik to varēja iedomāties?
Ēvalda vecāki, ieguvuši jaunsaimnieku statusu, pie lauku darbiem kopš agras bērnības radināja arī dēlu. Savā lauku cilvēku pārliecībā, ka jāturas pie zemes-barotājas, viņiem pat sapņos nerādījās, ka dēlam lemts pavisam citāds darba lauks, ka viņš ne tikai dziedēs ļaudis no dažādām kaitēm, bet arī sarakstīs simtiem zinātnisku rakstu un grāmatu par sirds un asinsvadu ķirurģiju, par unikālu vairogdziedzera operēšanas metodi, barības vada plastiku un onkoloģiju. To nevarēja iedomāties arī skolotāji Priednieku četrgadīgajā un Kalncempju sešgadīgajā skolā, kur zēns ieguva pamata izglītību. No mācībām brīvajā laikā Ēvalds ara, pļāva, rosījās siena pļavā, ogoja, sēņoja, vārdu sakot, palīdzēja vecākiem, kā vien varēja, lai ar šaursliežu bānīti nākamajā mācību gadā varētu doties uz Cesvaines ģimnāziju. Tieši tur nobrieda pārliecība, ka savu dzīvi saistīs ar medicīnu. Pēc kādas tikšanās ar sava klasesbiedra brāli – skolotu ārstu – viņš sāka auklēt sapni par ķirurga profesiju.
Likumsakarīgi, ka pēc Cesvaines ģimnāzijas absolvēšanas (1932), viņš 1933.gadā uzsāk studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur ar topošajiem ārstiem strādā tā laika medicīnas zvaigzne Pauls Stradiņš. Kopš trešā kursa Ēvalds sāka strādāt republikāniskajā klīniskajā slimnīcā. Tur viņam vai ik dienu nākas tikties ar Paulu Stradiņu, vērot viņa darbu un ir iespēja pašam sākt praktizēties ikdienā lietot ķirurga skalpeli. 1940.gadā pēc LU Medicīnas fakultātes absolvēšanas uz diviem gadiem par viņa darba vietu kopā ar dzīvesbiedri Veltu kļūst Jēkabpils slimnīca, tad seko atgriešanās Rīgā un darbs pilsētas 2.slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Karš ievieš savas korekcijas. Tas nejautā – vai gribi…, karš paģēr, un Ēvaldam, iesauktam vācu armijā, nākas ārstēt ievainotos kareivjus. Izcilu pašaizliedzību viņš parādīja, sniedzot palīdzību ievainotajiem 1944.gada Ziemassvētku kaujās.
Pēc kara, Paula Stradiņa aicināts, Ezerietis nonāca atpakaļ tur, no kurienes bija sācis, studējot 3.kursā – Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes ķirurģijas katedrā un klīnikā, bet nu jau kā asistents. Sava skolotāja mudināts, ar lielu centību viņš daudz mācās gan no pieredzes bagātajiem Maskavas un Ļeņingradas, gan ārzemju kolēģiem un 1955.gadā aizstāv medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par vairogdziedzera ķirurģiju. Trīs gadus vēlāk (1958) visu sabiedrību pāršalc ziņa, ka Latvijā veikta pirmā sirds operācija, to iespējis paveikt viņš – Ēvalds Ezerietis. Ar lepnumu uz savu audzēkni raugās Pauls Stradiņš, jo zina – būs turpinātājs viņa iesāktajam. Tā arī notiek – pēc profesora Paula Stradiņa nāves Fakultātes ķirurģijas katedru un klīniku manto viņa tuvākais un uzticamākais skolnieks Ēvalds Ezerietis un kļūst par tās vadītāju no 1958. līdz 1974.gadam.
Ar lielu iedvesmu Ē.Ezerietis pievērsās sirds slimību ķirurģiskai ārstēšanai, kam sekoja spoži panākumi. Taču tie nenāca viegli, bet prasīja milzu darba spriedzi, nervu un prāta piepūli, kā arī šai jomā jaunāko pētījumu studijas visa mūža garumā. 1963.gadā tika aizstāvēta disertācija par sirds ķirurģijas tēmu un iegūts zinātņu doktora grāds. Ēvalds Ezerietis apzinājās, ka tas nav viss, ka ārsta humāno vārdu joprojām nāksies aizstāvēt katrā operācijā, ikvienā lielā un mazā darbā, ik dienu, ik stundu. Tieši tā viņu mācīja sirmais profesors. Tā viņš mācījis savus asistentus, ordinatorus, studentus. Tā viņš vienmēr rīkojies pats.
“Atzīmējot profesora Ē.Ezerieša ieguldījumu Latvijas ķirurģijā, 1995.gadā viņš tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. 1996.gadā Ē.Ezerietim piešķirts valsts emeritētā zinātnieka nosaukums, 2000.gadā – Triju Zvaigžņu ordeņa 4.šķira, 2008. gadā – Paula Stradiņa balva un Latvijas Ārstu biedrības godabiedra nosaukums.” Augsts profesionālisms, cilvēcība un vienkāršība ir tās rakstura iezīmes, ar kurām viņš palicis daudzu savu pacientu, draugu, kolēģu un citu laikabiedru atmiņā.
Avoti:
- Foto: F.Izraelsons, 1973
- Ēvalds Ezerietis : [novadpētniecības mape: par Ēvaldu Ezerieti] / sakārtojusi Gulbenes novada bibliotēka. - Gulbene : Gulbenes novada bibliotēka
- http://www.ieverojamiemediki.lv/e/ezerietis-evalds/
- Vīksna A. Latvijas ķirurģijas profesori. R., 2010.