Publicēts: 09.11.2022.
(Kārlis Egle 02.06.1887 – 25.06.1974)

(Rūdolfs Egle 29.04.1889 – 17.12. 1947)
att

“Uzglabādama kultūras panākumus, bibliotēka ir tilts tautas dzīvajam garam no pagātnes pār tagadni uz nākotni.”

(R.Egle)

Druvienas “Mazvasaraudžos” kārts šūpulis brāļiem Kārlim un Rūdolfam Eglēm. Katram sava dzīve un liktenis, bet ir kas tāds, kas abus saista tikpat stipri kā asinsbalss. Un tā ir grāmatniecība.  Par to liecina ne vien kopīgi rediģētais un izdotais žurnāls “Latvju grāmata”, kopīgais darbs pie “Latvju lirikas” krājuma veidošanas, Poruka, Šekspīra vai Ļermontova “Rakstiem”, bet, kā atzīmē laikabiedri, tad “gandrīz vienmēr bijis tā, ka pasākumos, kurus uzņēmies Rūdolfs, piedalījies arī Kārlis. Un otrādi: ja kādu lielāku darbu pasācis Kārlis, tajā aicinājis līdzstrādāt arī Rūdolfu.” To, ka viņu “dzīve un literārais darbs gājis visu laiku saskanīgi, bieži kopēju interešu nests un vadīts”, apliecina arī Kārlis, pavadot mūžībā savu no dzīves pāragri aizgājušo brāli.

Vecākais no abiem brāļiem ir Kārlis,  literatūrvēsturnieks, bibliogrāfs, tulkotājs. Bet savu patstāvīgo darba gaitu sākumā, vadoties pēc sirds aicinājuma, viņš kā eksterns nokārto pārbaudījumus, iegūst tautskolotāja tiesības un  1908.gadā  uzsāk skolotāja darbu Alūksnes divklasīgajā elementārskolā,  līdz 1914.gadam ir jaunatnes iemīļots skolotājs Lugažos, Ziemerī un Druvienā.

att

Pieminot Kārļa Egles vārdu, vispirmām kārtām iedomājam viņu kā ilggadēju Misiņa bibliotēkas vadītāju. Šim darbam to 1925.gadā izraugās novadnieks Jānis Misiņš, kad jūt, ka viens pats un par saviem līdzekļiem veidot un uzturēt  bibliotēku vairs nespēj. Uzticas, jo Kārlī saskata tās retās īpašības, kas liecina par ieinteresētību šai darbā, lietpratību, rūpīgumu, pamatīgumu un atbildību.

Viņa pārziņā nonāk 28 125 grāmatu sējumi un bagātīgs rokrakstu, ģīmetņu, personāliju, dokumentu un relikviju krājums. Pēc laikabiedru liecībām, pats viņš labsirdīgs un reizē cienīgs, zilgani pelēkā darba pārvalkā, ar acenēm bruņots atgādina ārstu, kam rokas nepārtraukti kustas darbā, šķirstot, kārtojot viņam vien zināmus dokumentus. Ne tikai lasītāju apkalpošana, bet arī krājuma pilnveidošana, kārtošana un rokrakstu, fotoattēlu un citu materiālu iegūšana veido bibliotēkas ikdienu. Visur aktīvi piedalās pats bibliotēkas pārzinis, veidojot latvisku, zinātnisku bibliotēku ar uzdevumu krāt visu latviski iespiesto, kā arī latviešu autoru darbus citās valodās.

Situācija mainās 1952.gadā, kad viņš kļuvis neērts padomju varas darboņiem un aiz matiem pievilkta iegansta dēļ (fondi neesot pietiekami attīrīti no kaitīgās literatūras) tiek atbrīvots no vadītāja pienākumiem. Bet arī tad viņš ar mieru pildīt vienkārša bibliogrāfa pienākumus, lai turētu Misiņam doto solījumu par bibliotēkas saglabāšanu. Sirds gaišums palīdz viņam grūtajos brīžos, kad prāts nespēj pieņemt nejēdzības un muļķīgos rīkojumus, kas, okupācijas varām nomainot vienai otru, nāk pār bibliotēku. Daudz laika paņem citi darbi un pienākumi. Viņš darbojas gan Rakstnieku savienības tulkošanas sekcijā, gan Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskajā padomē, gan arī lasa lekcijas Pedagoģiskajā institūtā un skolās, piedalās muzeju iekārtošanā un atklāšanā, kārto Viljama Šekspīra un Jāņa Poruka Kopoto rakstu izdevumus... Tomēr sirdi kremt un smagi moka pašpārmetumi par to, ka no J.Misiņa saņemtais mantojums īsti nav nosargāts,  jo 1954.gadā tiek pieņemts lēmums pievienot Misiņa vārdā nosaukto bibliotēku LPSR ZA Fundamentālajai bibliotēkai. Pat pēc aiziešanas pensijā viņš joprojām katru dienu no plkst. 12.00 bija sastopams pie grāmatām savā vecajā  darbavietā, kamēr vien to ļāva veselība.

Jaunākais no brāļiem – Rūdolfs Egle – pazīstams kā literatūrzinātnieks, tulkotājs un filoloģijas zinātņu kandidāts. Valdemārs Ancītis, novērtējot viņa ieguldījumu latviešu kultūrā, teic: “Spilgta un daudzpusīga personība, atstājusi paliekamas pēdas daudzās jo daudzās literārās dzīves jomās kritikā, literatūrteorijā, literatūrvēsturē, latviešu un cittautu autoru koprakstu veidošanā, antoloģiju sagatavošanā, literārajā žurnālistikā, literatūras tulkošanā un atdzejā, pedagoģijā, bibliotekārijā utt. Nedrīkstam neminēt arī Rūdolfa Egles nopelnus enciklopēdiju tapšanā (raksti par literatūru “Latviešu konversācijas vārdnīca”, kopā ar Andreju Upīti sarakstītā “Pasaules rakstniecības vēsture”). Viņa sarūpētie rakstnieku darbu kopojumi pieder pie labākajiem šai nozarē. Viņa monogrāfijas par rakstniekiem joprojām ir šo rakstnieku dzīves un darbības izpētes pamats.”

Revolūcijas un pēcrevolūcijas gados (1917 – 1922) dzīvojis Petrogradā un strādājis vispirms par Krievijas Zinātņu Akadēmijas bibliotēkas slāvu nodaļas bibliotekāru, bet no 1918.gada par nodaļas pārzini. Šeit viņam nācās nodarboties ar bibliotēku praktiskiem jautājumiem, kā arī iepazīt bibliotēku darba teoriju. Vienlaikus R.Egle apmeklēja Pēterburgas Universitātes Literatūras fakultāti.

1922.gadā R.Egle atgriezās Latvijā un sāka strādāt par Kultūras fonda bibliotēku ierīcības vadītāju (1924 – 1934), lai atjaunotu kara laikā izpostītās Latvijas bibliotēkas. Viņš ir viens no Bibliotēku biedrības dibinātājiem 1923.gadā, palīdzēja noorganizēt Latvijas bibliotekāru pirmo un otro kongresu.

No 1944. līdz 1947.gadam Egle vadījis LVU Filoloģijas fakultātes Literatūras teorijas un Vispārīgās literatūras katedru (no 1944.gada docents, no 1946.gada profesors), no 1946. līdz 1947.gadam bijis arī LPSR ZA Valodas un literatūras institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Viņš apbrīnojami labi orientējās dažādu laikmetu literārajās skolās un teorijās, kas ļāva latviešu rakstniecību aplūkot pasaules norišu kontekstā.           

Novērtējot abu brāļu paveikto, par maz apgalvot, ka viņi vienmēr ir atradušies latviešu literārās dzīves vidū, viņi nemitīgā darbā aktīvi to ietekmējuši atbilstoši savai vērtību izpratnei, līdz kurai pacelties var vienīgi tas cilvēks, kas visaugstākās prasības ikvienā dzīves jomā izvirza pats sev.

Avoti: