Daudziem Gulbenes novada ļaudīm Galgauskas puses izauklētās Edītes Ķikustes vārds visbiežāk saistās ar lieliem vai mazākiem svētkiem, kuros prieku dvēselē sēj stalti tautastērpos ģērbti puiši un meitas, kas, savas jaunības un mūzikas azarta vadīti, izdejo pašu dzīvi. Dvēseles daudzveidīgo noskaņu izteikšana caur deju – tā bija viena no pašām nozīmīgākajām šķautnēm Edītes personības izpausmēs, kam veltīta lielākā daļa darba mūža 45 gadu garumā. Viņas būtību visai nepilnīgi raksturotu ikdienišķi ierastais apzīmējums “deju skolotāja”, jo Edītes dziļākā būtība meklējama daudzu dimensiju krustpunktā: prasme kustību pārvērst uzrunājošā tekstā, spēja mūziku izlaist caur sirdi un izpausties dziesmā, novērtēt latviešu valodas neizsmeļamo bagātību un literārās daiļrades nozīmību vērtīborientācijas meklējumos, talants to visu nodot savu audzēkņu izvērtējumam, aicinājums būt savas mājas dvēselei, uzņemties rūpes par ģimeni, pārtapt par to gaismas avotu, uz kuru tiecās draugi, radi, darbabiedri, paziņas, kaimiņi un dzīves krustcelēs sastaptie ļaudis.
Vārdu Edīte savai meitai izvēlējies tēvs, toreizējais kolhoza “Centība” priekšsēdētājs Ernests Kauliņš. Lai arī dzimusi Galgauskā un tur arī uzsākusi skolas gaitas, Edīte pati sevi vienmēr uzskatījusi par tirzmalieti, jo desmit gadu vecumā pārcēlās līdzi mātei (Mirdza Kubulniece – saimniecības galvenā zootehniķe) uz Tirzu, turpinot mācības Tirzas pamatskolā. Jau kopš skolas gadiem Edīte bija meitene ar gaišu galvu un uguntiņu sirdī. Viņa aktīvi piedalījās visās skolas dzīves norisēs, dziedāja, dejoja, pildīja vienības padomes priekšēdētājas pienākumus un jūsmoja par skolotāju Intas un Imanta Rumpīšu dejotprasmi, kam bijusi nozīmīga loma pašas dzīves ceļa izvēlē. Edītes mākslinieciskos dotumus un skatuvisko šarmu novērtēja arī skolotāji un skolasbiedri Lizuma vidusskolā. Tolaik tas gan vairāk saistījās ar vokālajām prasmēm.
Likumsakarīgi, ka pēc vidusskolas beigšanas 1972.gadā Edīte izlēma doties uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. Sākotnēji mācījusies režiju, bet laika gaitā pārgājusi uz nodaļu, kas sagatavoja deju kolektīvu vadītājus. Iespējams, ka tieši še Edīte guvusi apjausmu par to, ka jebkura deja, tās apguve ir ceļš pašai uz savas būtības izpratni. Paralēli mācībām turpināja dziedāt Gulbenes kultūras nama vokāli instrumentālajā ansamblī “Varavīksne” un, Galgauskas puiša Roberta Ķikusta uzaicināta, arī jaundibinātajā Galgauskas vokāli instrumentālajā ansamblī.
Tas viss vainagojās ar Roberta un Edītes kāzu svinībām 1974.gadā. “Cīruļi”, kuros saimniekoja Roberta vecāki nu kļuva arī par Edītes mājām, bet darbs tika atrasts turpat ar roku aizsniedzamajā Galgauskas pamatskolā. Edītei bija jāveic pionieru vadītājas pienākumi un jāvada skolēnu tautisko deju kolektīvs. Tur arī sākās pašas meklētais un atrastais ceļš uz tautiskās dejas dvēseli. Tas nebija viegls, bet aizrāva, ievilka sevī, prasīja daudz energijas un radošuma, taču pašas un dalībnieku gūtais gandarījums par rezultātu atsvēra pūles un pildīja ar spēka un varēšanas skaisto izjūtu. Jāpiemin, ka Edīte pēc tehnikuma beigšanas bija iesniegusi dokumentus un tikusi uzņemta Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Darbs…, ģimene…, dēla nākšana pasaulē…, studijas – to visu vajadzēja kaut kā apvienot, bet tā jau saka, ka jaunībai plati pleci: ja ir mērķis un gribas sīkstums, var izdarīt pat ļoti daudz. Un Edītei tas izdevās.
Gulbenes periods Edītes dzīvē sākās 1980.gadā ar darbu pionieru namā un Gulbenes vidusskolā – vajadzēja vadīt sarīkojumu un tautisko deju pulciņus. Pieliekot ne mazums pūļu, jau pirmajā darba gadā Edīte ar saviem dejotājiem izcīnīja tiesības piedalīties Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Viņiem visiem kopā tas bija priecīga piedzīvojums, Edītei - aizsākums deju pedagoģes talanta briedināšanā.
Studijas universitātē deva tiesības pasniegt skolā latviešu valodu un literatūru. Arī šis darbs tika darīts no sirds ar mērķi mudināt katru no audzēkņiem caur literāro tēlu prizmu ielūkoties pašam sevī. Tās bija bagātas, spēcīgā vērtīborientācijā balstītas stundas.
Kad uz vidusskolas bāzes 1995.gadā tika izveidota Gulbenes novada ģimnāzija, Edīte kļuva par ģimnāzijas skolotāju un viņai līdzi atnāca arī vai visi viņas dejotāji. Tā kā ar 1998. gadu Edītei tika uzticēti arī direktora vietnieces pienākumi ārpusklases darbā, daudzo skolas svētku scenārijos visdažādākajā veidā tika iesaistīti arī dejotāji. Edītes izdoma, spēja sadarboties ar skolēnu pašpārvaldi bija vienkārši apbrīnojama. Katrs no viņas veidotajiem pasākumiem izvērtās par mazu brīnumu. Daudz ko izsaka fakts, ka liela daļa no dejotājiem pēc ģimnāzijas beigšanas nevēlējās šķirties no deju kolektīva un turpināja nākt uz mēģinājumiem pa sestdienām, svētdienām un citiem brīviem brīžiem. Tā 1996. gadā tapa deju kolektīvs “Rūsiņš”, bet pēc trīspadsmit gadiem, “Rūsiņa” vecbiedriem nodaloties, izveidojās slavenais “Zelta Rūsiņš”, kura mākslinieciskais sniegums augstu tika novērtēts daudzās valsts mēroga skatēs, līdz 2017.g. ieguva pašu labāko rezultātu Latvijā starp B grupas jauniešu tautisko deju kolektīviem.
Edītes pedagoģiskajā pūrā ir ne tikai skolēnu un jauniešu deju kolektīvi, bet arī darbs ar vidējās paaudzes deju kolektīvu “Apinītis”un senioru deju kolektīvu “Vērdiņš”. Edīti atceras Lejasciema “Unces” un Eiropas deju grupas “Reveranss” dejotāji, kā virsvadītāju arī daudzi Gulbenes novada skolēnu deju kolektīvi. Laiks un pieredze viņu kaldināja par aizrautīgu, talantīgu, neatlaidīgu, radošuma un neizsmeļamu darba spēju pārpilnu vadītāju, prasīgu gan pret sevi, gan dejotājiem.
Ar saviem kolektīviem Edīte regulāri piedalījusies gan Vispārējos latviešu dziesmu un deju, kā arī Skolu jaunatnes deju svētkos. Uzturējusi aktīvu amatiermākslas kolektīvu koncertdzīvi novadā, ar saviem dejotājiem koncertējusi Latvijā un ārpus tās robežām (Polija, Igaunija, Lietuva, Ungārija). Veidojusi arī savas jaunrades dejas. Kad 2012. gada 2. jūnijā Latvijas skolu jaunatnes deju festivālā “Latvju bērni danci veda” Gulbenē sabrauca vai visas Latvijas dejotāji, Edītei nepietrūka drosmes uzņemties virsvadību un visus tos sakārtot uz laukuma lielkoncertā “Burvju stabulīte”. Tas pats sakāms arī par deju lielkoncertu novadnieku saieta “Novads. Saknes. Piederība.” ietvaros Gulbenē 2017.gadā.
Kas attiecas uz grūtībām, tad Edīte vienmēr akcentējusi, ka skatītājiem nav jāredz dejotāju ciešanas un neprasme. Arī pati vismaz skaļi nav sūkstījusies par to, ka vienlaikus nācies būt gan pedagoģei, gan menedžerei, gan sponsorei, šuvējai un tērpu kolekcijas uzturētājai. To visu apkopojot, gribas apgalvot, ka patiesi nenovērtējams ir Edītes devums tautiskās dejas tradīciju uzturēšanā un Gulbenes novada kultūras dzīvē. Viņa bija cilvēks, kas neprata pietaupīt savu spēku un enerģiju, bet dedzināja to, vairojot prieku, optimismu, dzīves gaišumu visā, ar ko nācās saskarties.
Avoti:
- Ilgaža M. Pedagoģe, kas dejas padara smeķīgas. “Dzirkstele”, 09.06.2017
- Matisone M. Edīte. “Dzirkstele”, 05.07. 1974