Publicēts: 09.11.2022.
(15.08.1921 – 11.01.2017)
att

Nelokies, liepu laipa,

Neb es viena pāri iešu…

(L.t.dz.)

Par Galgauskas pagastā dzimušās novadnieces Ritas Drīzules dzīvi var sacīt – tautasdziesmai uzdāvāts mūžs. Lielāko daļu no 95 gadus garā gājuma viņa veltījusi tautasdziesmu pētīšanai, kārtošanai krājumos un folkloras fondu glabāšanai, padarot to par par savas dziļākās būtības un pārliecības kodolu. Viss darba mūžs kopš 1954.gada saistīts ar Zinātņu Akadēmijas augstceltnē mājvietu radušo LPSR ZA Etnogrāfijas un folkloras institūta (no 1956.gada ZA Valodas un literatūras institūta) Folkloras nodaļu.

Paveiktā apjoms ir milzīgs. Portālā ”Literatura.lv” lasām: “Pētījusi latviešu tautasdziesmu ētikas, estētikas un mitoloģijas problēmas. Publicējusi rakstus un pētījumus par dažādām folkloras tēmām – bāreņu dziesmām, gadskārtu ieražām, mitoloģiju, latviešu un lietuviešu tautasdziesmu sakariem. Piedalījusies folkloras vākšanas ikgadējās ekspedīcijās. Daudzu tautasdziesmu publicējumu sastādītāja. Piedalījusies izlases “Latviešu tautasdziesmas” (3, 1957), zinātniskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” (1 – 5, 1979 – 1989) sagatavošanā. Tulkojusi no vācu valodas folklorista, reliģijas vēsturnieka Haralda Biezā grāmatu “Seno latviešu galvenās dievietes” (1998).”

“Liepu laipa” – tāds nosaukums dots vienam no folkloristes sakārtotajiem latviešu tautasdziesmu krājumiem. Liepu laipa – zīmīgs simbols tautas vērtībās balstītajai latviskās dzīvesziņas pārmantojamībai. Tā ir tā trauslā laipa, pa kuru cilvēks spēj aiziet uz cita cilvēka sirdi un viena paaudze savīties ar nākamo, ne nieka nezaudējot no būtiskajām pamatvērtībām. Šķiet, tieši šādu sūtību par savējo pieņēmusi cienījamā folkloras pētniece.

Ritas Drīzules dzimtā puse ir Galgauskas pagasta “Lielpurvu” mājas. Māte nākusi no reliģiozas daudzbērnu ģimenes, bet tēvs – pagasta vecākais, vēlāk arī kolhoza priekšsēdētājs. Pamatskolas izglītība iegūta Galgauskas un Tirzas skolās, bet vidējā – Cesvainē un Madonā. Ar Lizumu Ritu Drīzuli saista četri tolaik Lizuma septiņgadīgajā skolā par skolotāju nostrādātie gadi. Tolaik arī neklātienē uzsāktas studijas Latvijas Universitātē. Pēc augstskolas absolvēšanas par viņas dzīvesvietu kļūst Rīga, taču savus atvaļinājumus un vasaras cienījamā folkloriste labprāt pavada Tirzas “Druvās” – savas mātes mājā. Nu ir piepildījusies arī viņas vēlme rast mūža māju Tirzas Kancēna kapos līdzās savai māmuļai un citiem radiniekiem.

Viņas mūža darbs novērtēts ar Lielo folkloras gada balvu 2002.gadā un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju.

Ārēji vienkāršu, dziļi latvisku, apveltītu ar asu, analītisku prātu un patiesu inteliģenci, sirsnīgu un vienmēr atsaucīgu, ar skanīgu balsi un dižu pazemību Dieva priekšā – tādu viņu paturēs atmiņā darbabiedri, draugi un paziņas.  Paldies par tautasdziesmai veltīto mūžu.

Avoti: