Publicēts: 09.11.2022.
(09.01.1933 – 16.07.1993)
att

Gulbenē dzimušais Imants Cepītis ir viena no spilgtākajām personībām latviešu kora mākslā. Sieviešu kora “Dzintars” un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” diriģents. Viņa vadītie kolektīvi ir vairākkārt plūkuši starptautisko uzvaru laurus, devušies daudzās pasaules koncertturnejās. Virsdiriģents XIV – XIX Dziesmu svētkos. Līdztekus kordiriģenta darbībai strādājis Tautas mākslas nama mūzikas nodaļā, LR Kultūras ministrijā un, sākot ar 1961.gadu, bijis pedagogs Latvijas Valsts konservatorijā.

Imants bija Gulbenes puika, kam kora dziedāšana jau no bērnības sirdī iekritusi. Ar dziļu cieņu viņš atceras savu skolotāju un diriģentu Sergeju Duku, kas spējis aizraut ar savu impulsīvo dzirksti. Dzimtā puse deva puisim lepnu, iecirtīgu raksturu, apveltīja viņu ar milzīgām darba spējām, apbrīnojamu muzikalitāti un organizatora talantu. Nav brīnums, ka, būdams vēl vidusskolnieks, jaunietis sāk vadīt pirmos amatierkorus. Spilgtā atmiņā visu mūžu viņš glabā savus pirmos dziesmu svētkus Gulbenē 1948.gadā, atceras pat to, ka tie notikuši tur, kur tagad ir Gulbenes vidusskolas stadions. Protams, arī pats tapis par vienu no Gulbenes kultūras nama kora dziedātājiem un braucis uz 1950.gada Dziesmu svētkiem. Skolas gados jau skaidri zinājis, kādu dzīves ceļu sev izraudzīt. Un, lai pietiktu skolas naudas, ko samaksāt par mācībām Cēsu mūzikas vidusskolā, tēvs, liels grāmatu lasītājs, pārdevis savu visai prāvo mājas bibliotēku. Sākumā viegli nav gājis, jo trūcis pamatzināšanu, taču vieglos ceļus mākslinieks nekad nav meklējis. Sekojušas studijas J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (prof. J.Ozoliņa diriģēšanas klasē), to absolvējis 1959.gadā un tobrīd jau 2 gadus vadījis republikas Revolūcijas veterānu kori. Imants atzīst, ka viņam ir laimējies mācīties no brīnišķīgiem un talantīgiem diriģentiem.

Kopš 1959.gada kopā ar dzīvesbiedri A.Derkēvicu ir sieviešu kora “Dzintars” diriģents. Viņš ir pārliecināts, ka koris nav tikai dziedāšana, brīvā laika pavadīšana. Kolektīvs disciplinē, ieaudzina kolektīvisma izjūtu, veido darba mīlestību. Tikai ar lielu darbu var sasniegt tādus mākslinieciskus rezultātus, lai rastos gandarījums klausītājiem un dziedātājiem. Pēc desmit gadiem (no 1969.gada) abi mākslinieki uzņemas Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” vadību un izveido to par lielāko profesionālo jauktā kora kolektīvu. Pateicoties Imanta ārkārtīgajām darba spējām, erudīcijai, disciplīnai, kā arī Ausmas emocionalitātei, jūtīgumam un abu spējai sevi pilnīgi atdot darbam, koris “Latvija” ar panākumiem izgāja pasaulē, īpaši izceļoties ar lielas formas vokāli simfonisko darbu interpretācijām.  Par augstākās meistarības skolu kļuva uzstāšanās reprezentablos starptautiskos mūzikas festivālos. Krustu šķērsu tika izbraukāta Austrumeiropa, koncertēts arī Rietumvācijā, Norvēģijā, Spānijā, Itālijā un citās zemēs.  Kādā no intervijām diriģents atzīst, ka abi ar dzīvesbiedreni Ausmu Derkēvicu strādājuši kā divi apsēstie bez atvaļinājuma un bez brīvā laika. Koncertmaratoni 2 līdz 3 mēnešu garumā prasījuši daudz spēka un izturības. Vērtējot rezultātu, mūzikas kritiķis Guntars Pupa par Valsts Akadēmisko kori izteicies, ka tas “no kora – paklausīga instrumenta izaudzis līdz korim – spilgtai personībai”.

Nevar nepieminēt, ka Imants Cepītis bija arī Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas mācībspēks (1961 – 1969), Mūzikas pedagoģijas katedras vadītājs, XIV – XIX Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsdiriģents, kā arī neskaitāmu novadu un rajonu dziesmu dienu un koru salidojumu virsdiriģents.

Imanta Cepīša darbs un nopelni latviešu kora dziedāšanas tradīciju attīstīšanā tika pamanīti un atbilstoši novērtēti. Pat to liecina saņemtie goda nosaukumi: LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1967), LPSR Tautas skatuves mākslinieks (1977), LPSR Valsts prēmijas laureāts (1980).

Avoti: