Viļņa Edvīna Breša vārds neizdzēšami ierakstīts Latvijas vēsturē. Viņa dzimtas saknes sazarojušas Jelgavas pusē, bet tieši ar Gulbenes novadu viņu saista rajona partijas pirmā sekretāra pienākumi sešdesmito gadu beigās. Savā laikā, atrazdamies dažādos augstos amatos, viņš ietekmēja daudzu cilvēku, arī visas Latvijas likteni. Vilnis Edvīns Bresis bija to Augstākās Padomes deputātu vidū, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Viņš radīja slavenos Breša zemniekus un kā beidzamais LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs deva rīkojumu par sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga atzīšanu. Ar savu pieredzi lauksaimniecības un ekonomikas jomā viņš dalījās, būdams 5., pēc tam 8. un 9. Saeimas deputāts. 2000. gada 3. maijā viņam kopā ar pārējiem Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju, tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
Brešu dzimtas pamatus Jelgavā licis vecaistēvs Kārlis, kurš jaunībā izbraukājis Ameriku, sapelnījis naudu, lai atpirktu no Pogu saimnieka laukus un uzceltu māju gan pašiem, gan kalpiem. Tēvs strādājis par dzelzceļa virskonduktoru, pēc kara īpašums konfiscēts, pats apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju, bet pēc diviem gadiem paklusām varējis atgriezties, jo varasvīri bija aizmirsuši nokārtot izsūtīšanas dokumentus. Savās atmiņās par bērnību un pusaudža gadiem Vilnis Bresis raksta: “Dzīvojām kā visi pēckara bērni: plūcām balandas un nātres, no kā vārīt zupu, ganīju un, ja vajadzēja, arī slaucu gotiņu. Katrai ģimenei atļāva turēt vienu govi. Bija piens, pāris vistiņas dēja olas... Es izvēlējos agronoma arodu. Pirmkārt, zemes darbi man patika. Otrkārt, Lauksaimniecības akadēmija atradās tepat netālu, Jelgavā. Treškārt, kas nebija mazāk svarīgi, audzēkņiem te maksāja stipendiju.”
Pēc akadēmijas beigšanas Vilnis Bresis 1961. gadā ieguva agronoma diplomu un valsts sadalē saņēma norīkojumu darbam Latgalē. Jaunais un perspektīvais agronoms paturēja atmiņā vecāku vārdus, ka jāmācās un jātiek dzīvē uz augšu. Bet, kā pats atzina, tad “tikt uz augšu nevarēja, ja vien nebiji vienīgās partijas biedrs... No mācībām Augstākajā partijas skolā Ļeņingradā gan nevarēju izvairīties – ja partijas komiteja sūta, jābrauc! Mājās atgriezos kā liels cilvēks. Vispirms mani iecēla par visas republikas partijas Centrālkomitejas lauksaimniecības daļas instruktoru, tad (1968. gadā) norīkoja par Gulbenes rajona partijas pirmo sekretāru. Tas bija spēcīgs amats, savā rajonā spēju atlaist no darba vai iecelt vietā jebkuru amatpersonu. Un tas – tikai divdesmit deviņu gadu vecumā! Taču ar atlaišanu un sodīšanu neaizrāvos, man nebija vēlēšanās naidoties ar cilvēkiem. Paveikto labo darbu gan bija pulka. Pats brīnos, ka varas apziņa man nesakāpa galvā. Ja visi vadītāji atradās īstajās vietās, darbs nebija grūts.”
Pēc diviem gadiem (1970-1973) Vilnis Bresis tika pārcelts uz Rīgu par visas Latvijas komjaunatnes organizācijas pirmo sekretāru. Viņš lepojās ar to, ka aktīvi palīdzējis ieviest studentu celtnieku vienību kustību Latvijā. Kāpiens augšup pa karjeras kāpnēm bija sācies. Šai laikā gūto pieredzi viņš atklāj savās atmiņās: “Ātri sapratu, cik dziļa plaisa ir starp vārdiem, ko dzirdēju sapulcēs, un reālo dzīvi. Jā, tas veidoja dubultpersonības — cilvēki domāja vienu, runāja ko otru. Visa totalitārā sistēma balstījās tikai uz vienu varu – runāja Maskavas politbirojs, bet pārējie tikai atkārtoja birojā lemto. Politbiroja garās runas vispirms atstāstīja Rīgā, bet pēc tam – arī rajonos un pilsētās. Nekādas pašdarbības un gara brīvības! Tā bija padomju iekārtas lielākā nelaime! Faktiski šī iekārta bija kā tāda smacējoša kapsula, ārpus kuras nebija iespējams eksistēt.”
Vilnis Bresis atzīst, ka prātīgākais dzīves posms sācies ar darbu Valsts plāna komitejā, vēlāk arī “Agrokomitejā”. Pienākumi prasījuši pamatīgi iepazīties ar valsts ekonomiku, un tā bijusi zināšanu un sapratnes bāze, lai 1988. gadā, kļūstot par Ministru Padomes priekšsēdētāju, veiktu valstiskās reformas agrārajā jomā. Laiks bija pierādījis, ka kolhozu un sovhozu sistēma toreizējā LPSR nebija spējīga tālāk attīstīties. Bija jāveic kardinālas reformas. Viens no iespējamiem virzieniem bija zemnieku saimniecību atjaunošana, bet privātpersonām padomju likumdošana neatļāva iegādāties ražošanas līdzekļus – tehniku zemes apstrādei, celtniecības materiālus. Vecākās paaudzes atmiņa glabāja liecības par privātīpašumu atsavināšanu un izvešanām uz Sibīriju. Atjaunot zemnieku saimniecības – tā bija liela uzdrīkstēšanās gan valdībai, gan zemniekiem, kuri riskēja pieņemt jaunos spēles noteikumus. Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis riskēja – un iecere attaisnojās. Tā radās ap 8 tūkstoši saimniecību, kuru īpašniekus tautā nodēvēja par Breša zemniekiem. Individuālās saimniekošanas ēra Latvijā bija aizsākusies vēl pirms īstās neatkarības atgūšanas.
Tas bija arī Atmodas laiks, un Vilnis Edvīns Bresis – pārejas laika valdības vadītājs.
Zīmīgs ir viņa tā laika atzinums: “Mēs visi redzam līdz horizontam, bet labam vadītājam ir jāredz vēl kādu strēķīti tālāk, tad viņš varēs saukt tautu uz gaišo tāli. Ja neproti peldēt pret straumi, tev jāprot to darīt vismaz šķērsām straumei.” Viņš saprata, ka tautas alkas pēc pašnoteikšanās nav vairs apturamas. Viņš arī bija tas, kurš kopā ar Daini Īvānu, Ilmāru Bišeru un Anatoliju Gorbunovu 1990. gada aprīlī devās uz Kremli iepazīstināt Gorbačovu ar Latvijas valstiskās Neatkarības deklarācijas projektu... Šķiet tikai likumsakarīgi, ka 1990. gada 4. maijā Vilnis Edvīns Bresis bija to 138 deputātu vidū, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarību. Ar to viņa politiskā rosība nebeidzās, jo tautas balsojums deva mandātu darbam 5., pēc tam arī 8. un 9. Saeimā.
Avoti:
- Benfelde S. “Nemīlu spožu gaismu, labāk palieku ēnā”
- Eglīte I. “Neatkarīgā Cīņa”, 19.09.1995
- Jakubāns A., Hānbergs Ē. Vilnis Bresis. “Neatkarīgā Rīta Avīze”, 19.09.1995
- Vāvere V. Man nav kauns par savu dzīvi. “Ievas Stāsti”, 19.06.2015
- Treimanis B. Ir jādomā par valsti kopumā. “Lauku Avīze”, 22.08.2002
- Pelūde A. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Vilnis Edvīns Bresis un viņa ģimene. “Ievas Stāsti”, Nr. 35, 2000.
- Līcītis E. Vagonos uz Sibīriju nebija jākāpj. “Latvijas Avīze”, 17.05.2004
- Avotiņš V. Breša zemnieki – lēciens ekonomikā. “Diena”, 05.02.2013