Publicēts: 08.11.2022.
(15.08.1920 – 27.12.1985)
Brekte Jānis

Mākslinieks Jānis Brekte, kas savu bērnību aizvadījis Lizumā, ir viens no izcilākajiem un ražīgākajiem 20.gadsimta 40. – 80.gadu latviešu akvarelistiem, viens no latviešu akvareļglezniecības skolas izveidotājiem un popularizētājiem gan savā zemē, gan aiz tās robežām. Viņa radīto darbu skaits mērāms tūkstošos. Īpašu atzinību un popularitāti ieguvis ar Vecrīgas gleznojumiem dažādos gadalaikos un dabas noskaņās.

Rīga un Lizums – divas pašas nozīmīgākās vietas mākslinieka dzīvē. Dzimis Rīgā, bet bērnību un pirmos skolas gadus līdz 13 gadu vecumam pavadījis kopā ar māti Lizumā, divsimt gadu vecajā muižas kalpu mājā. Mātei kā atraitnei māja tika piešķirta  1922.gadā par vīra nopelniem brīvības cīņās. “Sauliešu” mājās viņš periodiski atgriezās arī pēc pārcelšanās uz Rīgu 1933.gadā. Šobrīd te saimnieko viņa meita māksliniece Ilona Brekte ar savu ģimeni, un bieži ciemiņi ir mazbērni Patricija un Kristians, kas turpina  vectēva aizsāktos mākslas ceļus. Jāni Brekti ar pilnām tiesībām varam uzskatīt par mākslinieku dinastijas aizsācēju. “Sauliešu” mājās ir iekārtota visu triju paaudžu dzimtas mākslinieku darbu pastāvīgā ekspozīcija.

Zīmēšana mazajam Jānim padevās jau kopš agras bērnības. Mātes brālis Jānis Rūdolfs Zarietis, kurš pats gleznojis un kuram piederējusi daiļkrāsošanas darbnīca Rīgā, pirmais pamanīja mazā Jāņa tieksmi vērot dabu. Tēvocis atveda krāsas, papīru, parādīja, kā ar zīmuli izmērīt priekšmetu proporcijas dabā, kā veidot kompozīciju, perspektīvu, un puika no zīmuļa un papīra vairs neatstājās. Vēlāk, kavējoties atmiņās par senajiem laikiem, mākslinieks atceras zīmēšanas stundas pie Velēnas draudzes skolas pārziņa Jāņa Bumbēra un viņa īpašo vērtēšanas sistēmu, kurā kā īpašas izcilības standarts bijis piecinieks ar punktu. Saņemt šo punktu pie piecinieka laimējies retajam, un Jānim pie novērtējuma saņemtais punkts ne vien pacēlis prestižu vienaudžu vidū, bet zināmā mērā ietekmējis tālākās dzīves virzības izvēli.

Kad slimības dēļ Jānis nevarēja pabeigt 6.klasi, Rūdolfonkulis nolemj zēnu ņemt pie sevis uz Rīgu: puika varēs iet skolā un pie reizes darbos palīdzēt. Rūdolfs, īsti kā tēvs – izmitina, apģērbj, paēdina, bet brīvajā laikā abi iet uz izstādēm. Uzņēmums plaukst, un onkulis pieņem Jāni par algas strādnieku. Tēvocis mudina izglītoties, viņam gribas, lai māsasdēls iegūst īstu māksliniecisko izglītību, tādēļ no 1936.gada viņš sūta Jāni apmeklēt Mākslas akadēmijas vakara kursus, kuru vadītājs ir Kārlis Brencēns. Pēc kursu beigšanas 1940.gadā Jānis, izturot konkursu, tiek uzņemts Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā. Karš ienesa savas korekcijas, bet pēc tā beigām studijas varēja turpināt līdz 1948.gadam. Jau 1950.gadā Jānis Brekte tika uzņemts Mākslinieku savienībā.

Akvarelista pirmā izstāde tika sarīkota 1943. gadā, bet kopš 1947.gada J.Brekte ir pastāvīgs  izstāžu dalībnieks gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņa darbi atrodas daudzos muzejos, mākslas krātuvēs, kolekcijās visā pasaulē. Par izcilu darbu tiek saņemti apbalvojumi, diplomi un goda nosaukumi. Mākslinieks ir pirmais, kas latviešu akvareļglezniecībā lauza ceļu industriālajai tēmai, tajā pašā laikā viņš ir viens no izcilākajiem klusās dabas meistariem akvarelī. 

Vispazīstamākie ir viņa gleznotie Vecrīgas skati. Pats mākslinieks kādā no intervijām atzīst: “Gadiem esmu to pētījis un gleznojis, salis, lietainā laikā gājis, caurvējos iesnas dabūjis. Vēl akadēmijā nebiju iestājies, kad sāku Vecpilsētu studēt.”

Mākslas zinātnieks Miķelis Ivanovs precīzi raksturo Jāņa Brektes daiļradi: „Jāapbrīno šo motīvu bagātība, prasme parādīt jaunos rakursos Rīgas arhitektūras, vēstures un kultūras pieminekļus. Mākslinieks perfekti tver gan Vecrīgas seno ēku un ieliņu romantiku, gan mūsdienu lielpilsētas straujo dzīves ritmu, kustību un ņirboņu. Šos gleznieciski grūtos uzdevumus viņš atrisina ar īsti artistisku šarmu un vieglumu. Rīgas un Vecrīgas tēmu mākslinieks ir risinājis kultūrvēsturiskā plānā, un droši var teikt, ka Jāņa Brektes personā Rīga ir ieguvusi savu nopietnāko apdziedātāju.”

Daudzas vasaras radoši tika pavadītas “Sauliešu” mājās, un rudenī viņš līdzi uz Rīgu vedis kaudzīti jaunu darbu. “Nav Lizuma pusē tāda meža ieloka, Gaujmalas kraujas, kas neglabātu atmiņas par izcilo krāsu meistaru. Īpaša vieta gleznās mūsu skaistulei Gaujai. To gleznotājs apdainojis gan siltā rīta dūmakā, gan dzedri skarbā novakarā, pēc pērkona barguma, liesmās un debesu ugunīs kūpošu, tad atkal klusi, klusi, pār tērcēm plūstošu,” tā par J.Brektes mākslinieciskajām aktivitātēm Lizuma pusē izteicies novadnieks V.Zvaigznītis. Meita Ilona, vērtējot tēva gleznošanas manieri atzīst: “ Gleznoja viegli, brīvi un ātri, it kā Dievs vadītu viņa roku.”  Bet mākslas zinātniece Ināra Ņefedova grāmatā “Dialogi ar Jāni Brekti” uzdod jautājumu: “Kāds un kas tu biji, Jāni Brekte?” Un atbild šādi: “Personība noteikti. Mākslinieks līdz kaulu smadzenēm.”

Avoti: