Kaut arī dzimis Rīgā, policijas pulkvedis Gunārs Betlers trīsdesmit sava mūža gadus atdevis darbam Gulbenes policijā (sākotnēji milicijā) un savu profesionālo karjeru beidzis kā ilggadējs Gulbenes Policijas pārvaldes priekšnieks. Gadsimtu mijā rajona iedzīvotāju balsojuma rezultātā atzīts par labāko policijas darbinieku. Savā mūžā saņēmis daudz dažādu atzinību un apbalvojumu, no kuriem pats nozīmīgākais – Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme 1998.gadā.
Piedzima viņš Rīgā, bet bērnību pavadīja Latgalē Preiļos pie vecmammas un vectēva, turpat tolaik Vidsmuižas vidusskolā ieguva arī pamatizglītību. Tā kā šajā laikā vidusskola pārtapa par Galēnu astoņgadīgo skolu, tika nolemts mācības turpināt arodskolā, lai iegūtu elektriķa specialitāti. Pirmā darbavieta līdz dienestam armijā – savulaik slavenā rūpnīca VEF. Pēc armijas Gunārs atgriezās Rīgā, kādu brīdi piepelnījās celtniecības darbos, tad tika uzrunāts darbam milicijā. Ilgi pierunāt nenācās, jo, kā pats atceras, tad radinieka-miliča skaistais formastērps paticis jau kopš bērnības un šīs profesijas pievelkošā maģija arī.
Pirmās iemaņas miliča darbā viņš guva kā iecirkņa inspektors Rīgā, tad beidza milicijas speciālo skolu (vēlāk arī Minskas Augstāko milicijas skolu) un 1972.gadā tika nosūtīts darbā uz Gulbeni. Te sava darba gaitas sāka kā izmeklētājs, tam sekoja pakāpiens pēc pakāpiena karjeras jomā – vecākais izmeklētājs, izmeklēšanas nodaļas priekšnieks, starprajonu izmeklēšanas nodaļas priekšnieks, visbeidzot Policijas pārvaldes priekšnieks.
Neraugoties uz to, ka ikdienā nācies ik mirkli sastapties ar likuma pārkāpējiem, Gunārs Betlers vienmēr centās aizturētajā saskatīt arī ko labu. Kādā no intervijām viņš stāsta, ka “ar aizturēto vai apsūdzēto personu ir neiespējami rast kontaktu, ja viņā redz tikai slikto. Cilvēks nekad nesāks runāt, ja viņam nemitīgi “sitīsi” pa galvu.” Par visgrūtākajiem mirkļiem savā profesijā viņš uzskatīja brīžus, kad nācās tikties ar bojā gājušā tuviniekiem, lai paziņotu par notikušo. Viņš vienmēr bija stingrs un prasīgs ne tikai attieksmē pret padotajiem, bet pirmām kārtām arī pret sevi. Stiprs cilvēks… Kā pats uzskatīja, tad stiprs ir tas, kas prot iziet no situācijām bez spēka pielietošanas. Vienmēr bija mierīgs un nosvērts, prata turēt sevi rokās.
Pats sevi Gunārs uzskatīja par klusētāju. Viņam nepatika apkārtējo cilvēku ārišķības, dzīves teātris, pompozi pasākumi. Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes saņemšanas pats uzskatīja, ka tas ir visa kolektīva kopīgi veiktā darba rezultāts. Arī tad, kad iedzīvotāju balsojuma rezultātā tika atzīts par rajona labāko policistu, Gunāram tas bija pārsteigums – patīkams pārsteigums, jo nebija iedomājies, ka tas varētu būt viņš. Jēdzienā “labākais policists” viņš ielika prasmi uzklausīt, saprast, neatteikt, neliegt padomu nevienam cilvēkam, kam tas vajadzīgs.
Pēc daudziem policijas administratīvajā darbā pavadītiem gadiem Gunārs Betlers uzskatīja, ka katrā policistā jābūt uz priekšu virzošai uguntiņai. “Nevar būt vienaldzīgs un strādāt policijā, jo vienaldzīgais vienaldzīgi arī strādā. Viņam ir vienalga, vai noziegums ir atklāts vai nav.” Gunāram lielākais gandarījums bija apziņa, ka esi kādam vajadzīgs. Mums – gulbeniešiem, ka ilgus gadus Gulbenes policijas pārvaldes vadībā atradās tāds cilvēks kā Gunārs Betlers.
Avoti:
- Ilgaža M. Noziedznieku ķeršana nav sievietēm domāta nodarbošanās. Dzirkstele. 10.03.2001
- Sliņķe D. Policistam vienmēr ir jābūt savai nostājai. Dzirkstele. 12.01.1999