Lauku meitene no Stāķiem – tā par sevi mēdza sacīt bibliotekāre Austra Brūvere, ļaužu mīļi dēvēta vienkārši par Austriņu. Jau kopš bērnības būdama draugos ar grāmatu, viņa 57 savas profesionālās dzīves gadus saistīja ar bibliotēku, ar grāmatu un cilvēkiem. Grāmatas Austrai bija tas neizsmeļamais gaismas avots, no kura veldzēties visu mūžu. Viņa uzskatīja, ka gaismu var iedegt tikai ar gaismu. Par to liecināja visa viņas būtība: vienmēr laipnais smaids, atsaucība, erudīcija, vēlme palīdzēt, gatavība iesaistīties un neizmērojamā atbildības izjūta. Divdesmit gadu garumā viņa vadīja kultūras darbinieku arodbiedrības rajona komiteju, dalījās šīs nozares ļaužu priekos un centās palīdzēt grūtos brīžos. Vienmēr cilvēku, notikumu un mūžīgi mainīgās laika straumes vidū – tāda tā palikusi laikabiedru atmiņā.
Bērnība Austrai pagāja vecāku mājās Stāķu pusē. Vecāku ikdiena nebeidzamu lauku darbu un rūpju pilna, tādēļ ikdienas prieku mazajai meitenei nācās meklēt pašai. Un Austra to atrada dabas noslēpumainajā mainībā, koku šalkās puķu smaržā un putnu dziesmās. To apliecina arī atmiņās ierakstītie vārdi: “Mans spēks un dzīvesprieks nāk no dabas. Patīk nostāties pie bērza vai ozola un izjust strāvu, ko tie dod.” Bet vakaros – mātes priekšā lasītās grāmatas… Tā bija kā tāda apburta pasaule, kas vilināja, lika rosīties fantāzijai un izjūtai, ka caur grāmatām var izdzīvot vairākus mūžus vienlaikus. Vēlāk grāmata kļuva par Austras pavadoni visdažādākajās dzīves situācijās: brīžos, kad pietrūcis elektrības, ceļojumos, pļavā, atpūtā.
Austras bērnībai nācās piedzīvot arī posta un izmisuma laiku, kara šausmas, Gulbenes bombardēšanu, bēgļu ceļus trīs mēnešu garumā, pēckara trūkumu, šķietami nebeidzamo taupības režīmu, ”melnās Bertas” un cilvēku izvešanu izsūtījumā lopu vagonos no Gulbenes stacijas, arī kolhozu tapšanu un vajadzību atdot sevi darbam, lai tikai izdzīvotu.
Skolas gaitas sākās un beidzās tā sauktajā Baltajā skolā - Gulbenes vidusskolā. Tiesa, pēc pamatskolaas beigšanas divus gadus nācās izlaist, jo savas korekcijas ieviesa pāris grūtie gadi kopš māmiņas aiziešanas mūžībā. “Bija jāpalīdz mājas darbos, kā arī vadīt skolā jaunākos – māsu un brāli. Piedalījos arī kolhoza darbos iepriekšējā gadā nodibinātajā kolhozā „Pirmais Maijs.” Nebija viegli pusaugu meitenei kolhoza darbi: zirņu, miežu, auzu vākšana un kraušana zārdos, darbs pie kuļmašīnas, līdzdalība mēslu talkās un šķietami nebeidzamā ravēšana, “jo kolhozā bez lopbarības saknēm, puscukurbietēm un runkuļiem audzēja arī cukurbietes. Lielākās platībās vagas bija ļoti garas. Man šķita, ka nezāles aug ātrāk nekā bietes, karsēja saule, nogura rokas. Pievakarē likās patīkamāk, toties nežēlīgi koda odi. Katram savu iedalīto gabalu vajadzēja kopt un rudenī novākt kastēs.”
“Divus gadus pabiju īsta kolhozniece, līdz atsāku turpināt mācības Gulbenes vidusskolā, bet tad jau kolhoza darbos piedalījos vairs tikai vasarās. Turpmāk gribējās vairāk uzzināt, izprast apkārtējo pasauli, Visuma kārtību, Zemes un Cilvēka vietu tajā, to savstarpējo saistību dabas likumiem.”
Pēc vidusskolas Austra savu dzīvi nolēma saistīt ar agronomiju, tādēļ iesniedza dokumentus studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet 8 studēt gribētāji uz vienu vietu – tas bija pārāk liels konkurss, un nācās domāt ko citu. Interese par grāmatu un literatūru lika nosliekties par labu mācībām Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, lai galarezultātā taptu par bibliotekāri.
Pēc tehnikuma beigšanas Austra tika nosūtīta uz Kolberģa bibliotēku Alūksnes rajonā. Līdztekus tiešajam darbam sabiedriskā kārtā bija jāveic kluba vadītājas pienākumi. Vajadzēja uzņemties arī uzskatāmās aģitācijas gatavošanu, sienas avīzes izdošanu, ikgadējo lopu skaitīšanu ciema teritorijā, ceļojošā kino organizatores pienākumus. Savu laiku prasīja arī piedalīšanās korī un deju kolektīvā, darbs pie iestudējumu veidošanas un uzticēto komjaunatnes sekretāres pienākumu pildīšana. “Darba daudz, aldziņa maza, Rīga tālu, tā kā nācās atcelt domu par mācīšanos tālāk. Apzinīgums lika palīdzēt atbalstīt rosīgo kultūras un sadzīves jomu.”
Kad sešdesmito gadu sākumā Alūksnes rajons tika pievienots Gulbenes rajonam ar centru Gulbenē, radās izdevība tikt tuvāk mājām. Un tā pēc sešiem darba gadiem Alūksnē Austra pārnāca uz Gulbenes rajona bibliotēku, kur bija vajadzīgs jauns darbinieks. Bibliotēkas vajadzībām bija atvēlētas divas telpas kultūras nama otrajā stāvā un vēl viena palīgtelpiņa vecākām avīzēm un piederumiem bibliotēkas apkopšanai. Sākumā Austra bija bibliotekāre, tad metodiķe, lasītavas vadītāja un laikā no 1970. līdz 1973. gadam bibliotēkas vadītāja. Lai gan telpas bija šauras, strādāt vajdzēja radoši, jo Gulbenes bibliotēka vienmēr bijusi kultūras dzīves centrā, atsaukusies un atbalstījusi visu jauno, aktuālo. Savās atmiņās Austra apgalvo, ka lielākā daļa nostrādātā laika pavadīta pagarinātās darbdienas apstākļos, nešķirojot darba un sabiedriskos pienākumus. Darba laiks bibliotēkā līdz plkst. astoņiem vakarā, tad dalība mākslinieciskajā pašadarbībā: korī, deju kolektīvā, dramatiskajā kopā, kur mēģinājumi dažkārt ievilkušies līdz pat pusnaktij.
Milzums daudz laika un enerģijas divdesmit gadu garumā līdz pat astoņdesmito gadu vidum prasīja arodbiedrības rajona komitejas priekšsēdētājas pienākumi. “Vajadzēja vadīt un pārzināt sešas rajona iestāžu vietējās arodkomitejas. Tās bija rajona kultūras darbinieku – kultūras namu, klubu un bibliotekāru, kinodarbinieku, mūzikas skolas, grāmatnīcas, partijas komitejas, redakcijas un tipogrāfijas arodbiedrības vietējās komitejas. Galvenais bija darba plāni, sēdes, sapulces, ražošanas rādītāju izpilde, sociālistiskās sacensības organizēšana, sanatoriju un atpūtas namu ceļazīmju sadalīšana, darbinieku darba un sadzīves apstākļu uzlabošana. Raizējos par dzīvojamās platības piešķiršanu darbiniekiem, sekoju līdzi dzīvokļu pieprasījumu labvēlīgai atrisināšanai, kā dzīvokļu komisijas locekle, piedalījos pilsētas dzīvokļu komisijas sēdēs.”
Ļoti gaidīta visam bibliotēkas kolektīvam bija jaunās bibliotēkas atvēršana! Austra tajā kopš 1991.gada vadīja novadpētniecības lasītavas darbu, dodot nenovērtējamu ieguldījumu novadpētniecības materiālu krāšanā un sistematizēšanā. Mapēs gūla materiāli par ievērojamākajiem, plašāk zināmajiem novadniekiem: literātiem, izglītības darbiniekiem, mediķiem, aktieriem, māksliniekiem un citiem, kas devuši savu artavu ne tikai novada, bet arī visas Latvijas kultūras vēsturē. No preses izdevumiem un iespieddarbiem tika apkopoti materiāli par novada vēsturiskajiem notikumiem. To visu papildināja elektroniskā datu bāze ar vairāk nekā 36 tūkstošiem ierakstiem par novadu. “Priecājos, ja mana palīdzība ir kādam cilvēkam palīdzējusi virzīties pretī sasniegumiem”, tā Austra par savu sadarbību ar cilvēkiem.
Varam tikai pievienoties Austras pašas atzinumam, ka visu savu darba mūžu viņa atradusies pareizajā vietā – grāmatu valstībā bibliotēkā, gūstot enerģiju, dzīvotprieku un cilvēkmīlestību. Gulbenes novads Austras mūža ieguldījumu novērtēja ar “Gada balvu kultūrā 2012”.
Avoti:
- Zelča M. Nešķirama no grāmatu pasaules. “Dzirkstele” 26.01. 2016
- Ilgaža M. Dzīves sūtība ir palīdzēt citiem. “Dzirkstele” 07.03. 2009
- Pupila A. Grāmatas spēj radīt gaišākas domas. “Dzirkstele”, 11.10. 2001
- Brūvere A. Pēckara, padomju laika atmiņas (1949-1989). Gulbenes novada bibliotēkas krājums. 2014.g.