“Vienmēr esmu vēlējusies redzēt cilvēkus ar gaišu dvēseli, saprātīgi domājošus, ar gara inteliģenci, savstarpēju cieņu, labestīgus, ar tieksmi pēc izglītības, ar goda prātu un atbildību. Un ceļu uz to esmu saskatījusi mūsu tēvu tēvu mantojumā – folklorā, mākslā, mūzikā, neizsmeļami bagātajā latviešu tautas kultūrā.”
Skolotāja Anna Ķerzuma
Ar saknēm un sirdi Lizuma pagastā. Te dzimusi, augusi un mūžā krāto gaismu ļaudīm dāvājusi. Cilvēks, pie kura daudzi jo daudzi nākuši dvēseli sasildīt. Pretī saņēmusi cieņpilno “skolotāja Ķerzuma”, ikdienā ierasto “Ķerzum’ Anniņa”, “Annuks” vai vienkārši un mīļi – “Anniņa”. Kārļa Skalbes izpratnē – bagātniece, jo viņai vienmēr bijis, ko dot līdzcilvēkiem: zināšanas, dzīves gudrību, sirdī sasildītu labu, mierinošu vārdu, smaidu vai tējas krūzi un maizes riecienu. Gara gaismas sargātāja un vairotāja caur dziesmu, caur teātri, pašas izloloto Tautas universitāti un muzeju Lizuma pils tornī. Valstiskā līmenī viņas mūža devums novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi (1997), bet pati augstāk par visu turējusi savu audzēkņu un pagasta ļaužu mīlestībā sasildīto “paldies”.
Pusceļā starp Velēnu un Lizumu pavisam netālu no šosejas koku pudura ielokā
redzamas “Mazkalniņu” mājas, kas sākotnēji būvētas kā ceplis ķieģeļu apdedzināņanai. Tur dzimusi, savu bērnību un jaunību aizvadījusi Anna Mazkalniņa, vēlāk – Ķerzuma. Tēvam piederējis nepilns hektārs zemes, no kuras vajadzējis izrakt mālus, sapļaut sienu pāris gotiņām, izaudzēt saknes un kartupeļus. Viņš bijis amatnieks, nodarbojies ar podniecību, māte vadījusi mājas saimniecību un bijusi neatsverams palīgs sava vīra darbos. “Māmuļa bija liela dziedātāja. Arī es, ganot govis, piedziedāju visu silu. Vakaros mūsmājās skanēja vijole, tēva taisītais cītars un ģitāra. Vecāku karstākā vēlēšanās bija izskolot bērnus. Rocība nebija nekāda lielā, bet, pateicoties vecāku pašaizliedzībai, māsa pabeidza komercskolu un palīdzēja izskolot mani.” Darbs, pieticība, saticība un mīlestība - tā savu bērnību vēlāk atceras pati skolotāja.
Ar lielu cieņu un pateicību Anna Ķerzuma atceras savus skolotājus gan Lizuma pamatskolā, gan Velēnas draudzes skolā, bet jo īpaši Rēzeknes skolotāju institūtā, kurā iestājās 1936.gadā. Tas nebija viegli, jo uzņemšanā priekšroka tika dota zēniem. Rīgas skolotāju institūtā meitenes neuzņēma vispār, bet Rēzeknē tajā gadā uzņēma 30 zēnus un tikai 10 meitenes. 130 meitenes uz desmit vietām – nopietna konkurence. Mazkalniņu Anna to izturēja. Sešu gadu laikā te tika sagatavoti plaša profila pedadogi, lai pamatskolas līmenī varētu pasniegt visus mācību priekšmetus. Pēc gadiem savās atmiņās skolotāja atzīst, ka tieši institūts ieaudzinājis dziļu savas zemes un tautas mīlestību, veicinājis audzēkņu savstarpēju cieņu, draudzību un vienotību. “Institūtā gūtās atziņas un vērtību kritērijus esmu centusies likt sava darba pamatā, vērtējot jebkuru epizodi dzīvē un darbā.” Jāpiebilst, ka šī nebija vienīgā augstskola skolotājas mūžā. 1964. gadā viņa pēc studijām neklātienē absolvēja Daugavpils Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras fakultāti.
Pēc institūta beigšanas Anna Mazkalniņa 1942. gadā uzsāka darbu Lizuma skolā, vēl nezinot, ka tā taps par viņas vienīgo darbavietu, ka te sastaps savu dzīvesbiedru Kārli un ka viņu miteklis skolas 1. stāvā daudziem kļūs par tādu kā neformālu garīgās kultūras centru, kur gribas atnākt, lai piepildītu sevi ar gaismu, ar namamātes un namatēva sirsnību, labvēlību un mīlestību.
Mazajās klasītēs viņa pasniedza visus priekšmetus, izņemot matemātiku, lielākajās klasēs zīmēšanu, fizkultūru un dziedāšanu. Bija audzinātāja. Vēlāk mācīja ģeogrāfiju, latviešu valodu, mākslas vēsturi. 25 gadus veica mācību pārzines pienākumus. Vadīja ansambļus un korus, kopā ar skolēniem iestudēja izrādes un pat izveidoja savu leļlu teātri – vārdu sakot, darīja visu, lai attīstītu ne tikai skolēnu prātus, bet arī jūtas, iedzīvinātu viņos alkas pēc skaistā. Atbildot uz jautājumu, ko uzskata par būtisko savā darbā, uzsvēra, ka “galvenais ir – censties ieskatīties bērnos jo dziļi. Redzēt viņos cilvēkus. Ar lielu mīlestību to darīt.” Ne velti savā laikā saņemta krūšu nozīme “Teicamnieks Tautas izglītības darbā”. Vēlākajos gados skolotāja uzturēja personiskus kontaktus ar daudziem no bijušajiem skolēniem, tuviem un tāliem novadniekiem un vienmēr lepojās ar viņu sasniegumiem.
Skolotāja Ķerzuma visu savu mūžu atradusies arī sabiedriskās dzīves centrā. Jau kopš paša darba gaitu sākuma abi ar matemātikas un mūzikas skolotāju Kārli piedalījušies pašdarbībā, dibinājuši korus, ansambļus, jo paši bijuši lieli dziesmu draugi. Viņu jaunības laikā tieši ar pašdarbību saistījušies paši skaistākie brīži. Nevienā mēģinājumā neesot iztikts arī bez dejošanas. “Tā jau bija. Kur Kārlis, tur allaž visi dziedāja. Viņš bija sabiedrības dvēsele,” tā kādā no intervijām atceras skolotāja. Nekad viņa netika žēlojusies par tām grūtībām, kuras sev līdzi atnesa Kārļa smagā slimība, sākumā tikai traucējot, vēlāk ierobežojot, beigās - pārtraucot viņa iespēju pašam saviem spēkiem pārvietoties. Kaut kopjams un aprūpējams, bet gara spēku un možumu Kārlis nekad nezaudēja, drīzāk kļuva par morālo balstu savai sievai dzīves grūtākajos brīžos, par gara spēka un optimisma avotu tiem daudzajiem ģimenes draugiem, kas viņus apbrīnoja un uztvēra kā vienu veselumu. To apliecina skolotājas atmiņās rakstītie vārdi: “Mums vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki. Es citus nemaz nezinu.”
Blakus tiešajiem skolotājas pienākumiem Anna Ķerzuma vienmēr ir pildījusi dažādus sabiedriskos pienākumus: savā laikā dibinājusi Tautas universitāti, pati lasījusi lekcijas par literatūras un mākslas jautājumiem, organizējusi Latvijas valsts filharmonijas koncertlekcijas, aicinājusi literātus, mūziķus, zinātniekus: Ilzi Indrāni, Ritu Drīzuli, Kārli Sebri, Jāni Poli un daudzus citus, iesaistījusies Sieviešu padomes darbā, godprātīgi pildījusi deputātes pienākumus. Kopš 1995. gada viņa darbojās skolas muzejā, vāca materiālus par Lizuma dzimtām un mājām. 1999. gadā iznākusī grāmata “Lizuma skolu vēsture” bija abu skolotāju Ķerzumu kopīga darba rezultāts.
Atskatoties uz savu dzīvi, kurā ne mazums bijis arī sāpju un rūgtuma, skolotāja uzskatīja, ka pāri visam tomēr starojusi mīlestība: “Kas sējis labā sēklu manā mūžā? Tie ir mani vecāki, māsa ar savu ģimeni, mani skolotāji. Tas ir mans vīrs.Tie ir mani skolēni un dzīvē iegūti patiesi, uzticami draugi. Tā ir dzīves pieredze, tiekoties ar tumsu un gaismu. Daba, māksla, literatūra, cilvēki - personības. Tie ir avoti, kas neizsīkst, tie bijuši mani ceļa rādītāji izpratnē, izvēlē un rīcībā.”
Avoti:
- Ķerzuma A. Autobiogrāfija. LIIS izstrādne. 1999
- Ķerzuma A. Atmiņas par Rēzeknes valsts skolotāju institūtu. Gulbenes novada bibliotēkas materiālu krājums
- Ledaine A. Skolotājai Annai Ķerzumai 85. “Lizuma Vēstis”, Nr.101., jūlijs, 2006
- Ilgaža M. “Es rūgtumu un sāpes pazinu, / Kas cilvēku no putna gaisos šķir.” (I. Kalnāre) “Dzirkstele”, 29.08.1992
- Apinīte V. Lai atbalss būtu skanīga. “Skola un Ģimene”, 1972.g., Nr.10
- Briede V. Atmiņas par krustmāti Annu Ķerzumu. No personiskā arhīva.