Gandrīz vesels gadu simtenis mūs šķir no tās dienas (26.02.1928), kad Vecgulbenes miestam tika piešķirts pilsētas statuss un atgūts senais vēsturiskais nosaukums – Gulbene. Jaundibinātās pilsētas vadības groži tika nodoti sabiedriski aktīvajam un enerģiskajam Stāmerienas pagasta aizsargu nodaļas priekšniekam Harijam Gavaram. Divpadsmit gadus viņš godam pildīja šo pilsētas galvas pienākumu, līdztekus iesaistoties daudzu citu organizāciju darbā. Par sabiedrības atzinību liecina tolaik saņemtie apbalvojumi: Aizsargu organizācijas medaļa “Par centību” 1927. gada nogalē un Triju Zvaigžņu ordenis 1928. gada novembrī. Skumji, ka padomju okupācijas vara 1940. gadā viņa likteni izmainīja par visiem simtu astoņdesmit grādiem, pasludinot par tautas ienaidnieku un piespriežot ieslodzījumu un darba “terapiju” kādā no daudzajām Gulaga nometnēm.
Harijs Gavars ir dzimis Stāmerienas pagastā “Siljāņu” mājās Annas un Eduarda Gavaru ģimenē. Lai gan bez Harija ģimenē ir vēl trīs bērni, vecāki atrada iespēju tos izskolot. Pēc Dubultu ģimnāzijas beigšanas Harijs uz neilgu laiku kļuva par Rīgas apriņķa komandantūras karavīru (1919/1920) un vēl pēc gada iestājās Aizsargu organizācijā, kuras uzdevums bija palīdzēt valsts iestādēm uzturēt mieru, drošību un kārtību.
Tā kā Harijs bija izgājis militāro apmācību, 1923. gada vasarā viņš tika iecelts par Madonas IX aizsargu pulka Stāmerienas pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku. Aizsargu organizācija ieņēma redzamu vietu arī kulturāli sabiedriskā dzīvē. Arī H. Gavars aicinājis būt ne tikai labiem kārtības un drošības sargātājiem, bet prasījis, lai viņa nodaļas aizsargi nopietni padomātu par pagasta sabiedrisko dzīvi. Stāmerienā aizsargi drīz vien ieguva savā īpašumā bijušo tautas namu, kurā izbūvēja zāli, ierīkoja skatuvi un sakopa nama ārpusi. H. Gavars pielicis visas pūles, un enerģiju, lai tiešām nodaļu izveidotu par spēcīgāko organizāciju visā pagastā. Sekmes nav izpalikušas, un viņš ticis ievēlēts par pagasta valdes priekšsēdētāju, līdztekus darbojies arī Gulbenes un apkārtnes pašvaldību sadarbes apvienības valdē, Madonas apriņķa skolu valdē, Stāmerienas piensaimnieku biedrībā un citās organizācijās.
Harijs Gavars bija pirmais Gulbenes pilsētas mērs (1928-1940). Tas, šķiet, bijis viens no straujākajiem pilsētas augšanas posmiem. To apliecina kaut vai iedzīvotāju skaita pieaugums: ja 1925. gadā Vecgulbenē dzīvoja 2541 cilvēks, tad pēc desmit gadiem jau 3819 iedzīvotāji. Auga arī pati pilsēta. Pilsētas saimnieku plāni bija lieli. Par to varam lasīt tā laika presē: “Turpmākos sešos gados Gulbenē gribam veikt lielus izbūves un izdaiļošanas darbus. Lai gādātu par iedzīvotāju atpūtu, turpināsim krāšņā Emzes parka izbūvi un izdaiļošanu. Centīsimies to izbūvēt par krāšņāko un lielāko parku Latvijā. Celsim arī jaunu pirmskolas ēku ar visām labierīcībām un plašu bērnudārzu, jo Gulbenei kā tipiskai ierēdņu pilsētai bērnudārzs nepieciešams. Būs arī jauna ēka pilsētas aptiekai un Sarkanā krusta punktam. Uzsāksim jaunā pilsētas valdes nama būvi un gādāsim par ielu izbūvi, pilsētas izdaiļošanu, jauniem apstādījumiem.” Turpat varam lasīt arī H. Gavara darba vērtējumu: “Gulbenieši ir lepni uz to, ka viņu jaunajai, tikai 10 gadu vecai pilsētai nav neviena parāda un ka šīs pilsētas vadība ir īstā vīra rokās.” (J.Rinda. Nākotnes pilsēta. “Brīvā zeme”, 08.02.1939).
Žēl, ka daudziem H. Gavara plāniem nebija lemts piepildīties. Laiki mainījās, un līdz 1941. gada jūnijam padomju okupācijas iestādes apcietināja aptuveni 80% aizsargu komandieru, kurus deportēja vai nogalināja. Harijs Gavars tika arestēts 1940. gada 22. jūlijā un nosūtīts uz Intas Gulaga nometnei jeb Intalagu. Apstākļi, kā jau visā soda nometņu sistēmā, bija grūti. Smags darbs ogļu raktuvēs, slikts un nepietiekams uzturs, medikamentu trūkums, trūcīgs apģērbs un apavi, kriminālo noziedznieku terors, priekšniecības un konvoja sadisms grāva katru tur ieslodzīto gan fiziski, gan morāli. Daudzi neizturēja. Harijam Gavaram izdevās palikt dzīvam un 1957. gadā atgriezties, bet tautas ienaidnieka zīmogs padomju sistēmas valdīšanas laikā netika noņemts.
Avoti: