Publicēts: 08.11.2022.
(27.02.1870 – 19.07.1955)
att

“Viegli izrunāt vārdu „stils”, bet viņu radīt - mūža darbs”

(Jūlijs Madernieks)

Vecgulbenes pagastā dzimušais Jūlijs Madernieks ir viens no nozīmīgākajiem latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem 20.gs. sākumā. Spilgtākais latviešu ornamenta meistars, grafiķis, mākslas kritiķis un pedagogs, kurš par sava mūža aicinājumu padarījis Latvijas kultūru un nacionāli iekrāsotas mākslas radīšanu. Par visu viņa jaunradi var sacīt – Jūlija Madernieka stils, un tas ir tāds, kuru nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu.

Jūlijs Madernieks nāk no Vecgulbenes pagasta. Dzimtas saknes meklējamas tagadējā Stradu pagasta “Vecmadernieku” mājā, kur tēvs, būdams muižas rentnieks, kopj savu mājsaimniecību. Lauku vide un skaisto Pededzes krastu tuvums jau kopš mazotnes Jūliju pietuvina krāsu pasaulei un dabai, pamudina zīmēt.

Izglītības ceļš aizsākas Blomes Krusta skolā, turpinās Vecpiebalgas draudzes skolā (1883 – 1889), tad Rīgas vācu amatniecības skolā (1891 – 1892), līdz finišē Sanktpēterburgā lietišķās mākslas mekā – barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1892 – 1898), kuru jauneklis beidz ar izcilību, iegūstot stipendiju studiju ceļojumam uz ārzemēm māksliniecisko prasmju papildināšanai Francijā (Parīzē 1899 – 1900), Vācijā, Itālijā, Beļģijā, Holandē un Austrijā. Mācoties Pēterburgā, Jūlijs iesaistījās latviešu mākslinieku pulciņā “Rūķis”, kas proponēja nepieciešamību pievērsties profesionāli meistarīgas latviskās mākslas radīšanai ar moderniem paņēmieniem.

Atgriezies Rīgā 1902.gadā, Madernieks strādā par kompozīcijas un zīmēšanas skolotāju vairākās Rīgas skolās, bet laikā no 1904. līdz 1914.gadam vada savu mākslas studiju, kurā mācījušies daudzi vēlāk slaveni latviešu mākslinieki. Līdztekus pedagoģiskajam darbam viņš intensīvi nodarbojas ar jaunradi. Tā lielā mērā saistās ar interjera projektiem. Ietekmējoties no jūgendstila mākslinieku izvirzītā vienota ansambļa principa, viņš interjeram pievēršas kā stilistiski vienotam ansamblim, darina katram objektam atbilstošus mēbeļu, tekstīliju, tapešu, trauku, vāžu un daudzu citu priekšmetu metus. Tie greznoja daudzu turīgu rīdzinieku dzīvokļus. Pēc dalības Parīzes dekoratīvās mākslas salona izstādē tiek apbalvots ar Francijas Mākslas un izglītības ministrijas Tautas izglītības darbinieka goda titulu (1926).

Tautiskā romantisma ietekmēts, viņš netop par etnogrāfisko rakstu un formu atdarinātāju, bet rada savu, laikmetam atbilstošu, oriģināli latvisku stilu. Laikā, kad neatņemama stila iezīme bija ornaments, mākslinieks izstrādā savu spilgti individuālu un vienlaikus nacionāli akcentētu ģeometrisku, visai sarežģītu ornamenta sistēmu un kļūst par spilgtāko latviešu ornamenta meistaru 20.gs. sākumā. Izdevis krājumus “Ornaments” (1913), kas ir pirmais šāda rakstura izdevums latviešu lietišķajā mākslā, un “Raksti” (1930).

Nevar nepieminēt arī lietišķās grafikas jomu (vinjetes, ekslibri, žurnālu un grāmatu vāku noformējumi). Te Madernieks pamanās ornamentu apvienot ar savdabīgu burtu grafisko risinājumu. Gleznojis ainavas eļļas un akvareļa tehnikā, 20. un 30. gados pievērsies Pededzes ainavu ciklam. Krāsu ierosmes viņš saskatījis mūžam neizsmeļamajā dabā.

Kā cilvēks – kluss, sevī noslēgts un kautrīgs, bez ārišķībām, izvairījās no godināšanas brīžiem, bet mīlēja mūziku (jaunības gados bija pat apguvis vijoles spēli) un necieta remdenību, uzskatot, ka tā, tāpat kā laipošana, piemērošanās plašā pūļa gaumei, pieskaitāma kaitīgākām parādībām mākslas laukā. Tad viņš spēja saslieties un protestēt bez bailēm un kautrēšanās, ne velti viņu atzina par sava laika asāko latviešu kultū­ras un mākslas kritiķi.

Avoti: