Publicēts: 15.11.2022.
(1874-1941)
Oskars Priedītis

No Jaungulbenes puses nākušais fotogrāfs Oskars Priedītis ir viens no pirmajiem sava aroda meistariem mūsu novadā Latvijas fotogrāfijas rītausmā. Viņa pirmie foto tapuši jau 19.gs. beigās, bet aktīvais darbības laiks šai jomā  aptver pagājušā gadsimta pirmos 40 gadus. Vecāko gulbeniešu mājās vēl šodien var atrast fotogrāfijas ar Oskara Priedīša zīmogu un datumu. Viņš darinājis ne tikai respektablus salona foto, bet iemūžinājis arī nozīmīgus notikumus, sadzīves un dabas skatus, sabiedriskās celtnes, baronu pilis, pirmos vilcienu sastāvus Vecgulbenes  stacijā un daudz ko citu. Muzeja fondos saglabātie uzņēmumi un fotoplates šodien kļuvuši par nenovērtējamu kultūrvēstures mantojumu, pagātnes liecību un iespēju caur meistara uztveres prizmu palūkoties uz Gulbeni, tās tuvo un tālāko apkārtni, uz cilvēkiem, kā arī uz simts un vairāk gadu veciem notikumiem.

Oskars Priedītis dzimis un audzis Jaungulbenes pagastā Jāņa un Marijas Priedīšu piecu bērnu ģimenē. Tā pārstāvēja sava laika inteliģences slāni: tēvs ar māti (abi skolotāji) no Jaunpiebalgas pārcēlās uz Jaungulbeni 1971.g. vispirms uz Kušiles, tad Siltā skolu, bet kopš 1884.gada līdz pat tēva aiziešanai pensijā abi dzīvoja un strādāja jaunuzceltajā Kalna skolā.  Īpaši tuva tēvam bija mūzika, tādēļ viņš Jaungulbenē 1873.g. dibināja Gulbenes novadā pirmo Dziedāšanas biedrību un izveidoja vīru kori, ar kuru tā paša gada jūnijā piedalījās Pirmajos Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos Rīgā.

Pamatizglītību Oskars ieguva Kalna skolā, bet pēc tās beigšanas vecāki izlēma, ka dēlam jāturpina mācības divgadīgajā Jaungulbenes ministrijas skolā. Viņi cerēja, ka dēls būs viņu aizsāktā darba turpinātājs. Un tik tiešām veselu gadu Oskars nostrādāja Kalna skolā par skolotāja palīgu, bet tad saprata, ka ne tas ir viņa aicinājums. Viņu vairāk interesēja jaunās tehnoloģijas un deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Latvijā ienākusī interese par fotogrāfiju. Nav saglabājušās ziņas par to, kur viņš šīs prasmes apguva, bet jau ap 1904. gadu Vecgulbenes pagastmājas piebūvē viņš atvēra savu foto un remonta darbnīcu. Spriežot pēc veco avīžu sludinājumiem savā darbnīcā viņš veica arī pulksteņu, briļļu, mūzikas instrumentu, velosipēdu un citu smalku lietu remontu, kā arī piedāvāja zelta un sudrablietu labošanu.

Galvenā uzmanība tomēr tika pievērsta fotografēšanai. Tolaik fotogrāfa darbs nebija tik vienkāršs, kā tas šodien varētu likties: pašam vajadzēja attīstīt fotoplates, sagatavot fotopapīru, to nosudrabot, sagriezt, nokopēt uz tā attēlu u.t.t. Kopš 1908. gada par labu palīgu šajos darbos kļuva sieva Līne, kas jau pirms laulībām bija iemanījusies šai arodā, strādājot Lesiņa foto darbnīcā Tukumā. Līna parasti nodevās darbam foto paviljonā, kamēr Oskars sākumā ar zirgu vai velosipēdu, vēlāk arī ar motociklu devās izbraukumos pa tuviem un tālākiem pagastiem. Tur tapa daudzi viņa dokumentālie foto, ar kuru palīdzību vēl šodien iespējams vizuāli restaurēt pārmaiņu skarto pagātni. Šodien katrai no viņa fotogrāfijām ir vēstures liecības statuss, un tās bieži spēj pastāstīt daudz vairāk, kā to iespējams pateikt vārdos. Jāatzīmē arī meistara prasme lieliski veidot kompozīciju. Pasūtījumu netrūka, tāpēc arī viņš savu amata brāļu vidū palika nepārspēts gan fotogrāfiju apjoma, gan darba kvalitātes un vērienīguma ziņā.

Savā darbavietā viņš uzturējis pedantisku kārtību. Katrai no fotogrāfijām aizmugurē ticis likts zīmogs ar meistara vārdu, vietu un datumu, pirms Pirmā pasaules kara pat trijās valodās: latviešu, krievu un vācu valodā. Ar skrupulozu precizitāti viņš veidojis savu darināto fotouzņēmumu arhīvu. Tas darīts, numurējot visas fotoplates (negatīvus) un fiksējot tos paša iekārtotajā kartotēkā. Tā ka jebkurā laikā bija iespējams atrast nepieciešamo un noskaidrot precīzu informāciju gan par fotografēšanas vietu, laiku, gan par fiksēto notikumu. Patiesi žēl, ka kara laikā šis arhīvs kopā ar platēm gājis bojā.

Lasot fotogrāfa meitas Gunas Brutānes atmiņas, uzzinām, ka tēvs pārvaldījis arī krievu, vācu un igauņu valodu, nav ne dzēris, ne smēķējis, bijis ļoti patiess, taisnīgs, kluss, darbīgs un ļoti dievbijīgs, mīlējis mūziku, spēlējis klavieres un  harmoniju, stingri ievērojis dienas režīmu, vienmēr uzturējis kārtībā savu apģērbu. Oskars Priedītis piedalījies arī miesta un pilsētas sabiedriskajā dzīvē, bijis viens no Vecgulbenes Patērētāju biedrības un veikala dibinātājiem un ilggadējs valdes loceklis.

Šodien sava vectēva uzceltajā mājā Gulbenē, Vidus ielā 35 ar savu ģimeni dzīvo mazmeita Dzintra Gailāne, bet mēs lepojamies ar to, ka Oskars Priedītis līdzās citiem slaveniem mūsu novada fotogrāfiem (Ferdinands Knoks, Oskars Zanders) godam savu vietu ieņēmis Latviešu fotogrāfijas vēsturē.

Avoti: